 |
Journal | Friends | Calendar | User Info | Memories |
Nospiedumi
Filmā “Mākoņu atlants” ir epizode, kur aģents nopratina pretošanās grupas līderi Somni. Pirms izpildīt nāvessodu aģents pajautā: “Jūs zinājāt, ka neuzvarēsiet, vai tas bija tā vērts?” Uz ko Somni atbild, ka nevarēja palikt neredzama, jo tādā gadījumā patiesība būtu noslēpta. (Viņa aģentam izstāsta, kā sistēma izmanto klonus, pārvēršot tos šķidrā proteīna dzērienā, kamēr kloni domā, ka aiziet pelnītā atpūtā). Somni nesagrauj ārējo varas sistēmu, taču atmodina nākamo dumpinieka garu aģentā. Šī metafora parādās arī mākslā, droši vien ir redzēta mākslas galerijā sakrauta ķieģeļu siena, kur zem krāvuma ir palikta grāmata. Un virs tās ķieģeļi neveido taisnas sienas formu. Vai preses fotogrāfa Endrjū Makkonela (Andrew McConnell) bilde, kur āfrikāņu sieviete, atkritumu piemētātā piepilsētas pagalmā, spēlē čellu. Kas tas ir par spēku, kurš mudina celties un strīķēt lociņu pret stīgām? Vai izdot vienu dzejas krājumu divtūkstoš metienos deviņdesmito gadu sākumā, un pēc tam to izņemt no pārdošanas, un sakurināt sava maskačkas dzīvokļa krāsnī? Atkārtoti krājums iznāk 2013. gadā, kuru izdod apgāds “Neputns”. Kristas Vāveres (tā šķiet, ka viņas raksts, kaut autors nav parakstījies zem žurnāla “IR” 2013.04.09. raksta) slejā runā, ka Imants Tilbergs ir “vienas grāmatas autors”.
Pēc tam, kad izlasīju Arno Jundzes komentāru FB par Tilberga pirmā krājuma izdarībām un divus žurnāla “IR” rakstus, nopirku viņa dzejas krājumu “Neputns” veikalā. Tilberga poēzijā ir jūtama haiku noskaņa, īsas kodolīgas rindas, kuras izlasot un aptverot pēc pāris sekundēm var izdvest – “Ahh…” Varbūt tikai uz īsu mirkli pavīdēja nojausma, ka kaut kas kļuva skaidrāks par dzīvi.
Internetā lasu, ka dzejnieks iespējams bija bītniks. Ar savu dzīvesveidu pretojās sabiedrības morāles standartiem. Īsāk sakot, dzīvoja kā uzskatīja par pareizu un pie vienas vietas visi pārējie. Latviešu literatūrā tāds viens krājums, kuru nopirku par vienu eiro kaut ko izmainīja? Paplašināja robežas? Un atbildē atkal atgriežamies pie bītnika koncepta. Poļu dzejniece Vislava Šimborska saņēma Nobela prēmiju literatūrā, bet visas dzīves laikā publicēja samērā maz dzejoļu, apmēram ap divsimt piecdesmit. Varbūt katram ir savs lielums.