Izspēlējāmies Sims. Dimas avatārs bija melnādains mūziķis vai dīdžejs. Arī spēlē mēs gājām viens pie otra ciemos. Dimas vecākā māsa nojauca mūsu draudzību. Viņai bija daudz garāka par mums un nedrīkstēja dažas dienas mēnesī iet ar mums peldēties. Viņa vienkārši pastaigājās gar ezera krastu, kā īsta jūrnieka meita. 

Vienreiz mēs izdomājām, ka varētu palikt pie Dimas pa nakti. Un līdz rīta gaismai spēlēt Sims. Vovam un Oļegam vecāki atļāva un līdzi pat iedeva sviestmaizes un pepsi. Mans opis bija pārliecināts, ka krievi mani izvaros. Neesmu drošs, kāpēc viņš tā domāja. Viņš turpināja kladzināt omei: “Viņi puiku samaitās!” Ome uzzvanīja mammai uz pilsētu, kura neiebilda, ka es varētu pārnakšņot pie draugiem, bet opja uzburtā aina ņēma virsroku. Tā es nekur netiku! Tajā naktī čaļi bija uztaisījuši Sims pasaulē ballīti, saaicinājuši visus avatārus un aizdedzinājuši Dimas mājas vienu istabu. Mirušo avatāru vidū bija arī Kellija. Vēlāk Dima Sims dārzā izveidoja kapsētu, kur bija arī piemineklis Kellijai. Vairāk es Sims nespēlēju. Un aizvien retāk gāju ciemos pie Dimas. Vienreiz omei prasīju izcept rauga pankūkas. Viņa parasti cepa plānās pa visu pannu, retāk biezpiena. Rauga pankūkas viņai bija kodolzinātne! Recepti īsti nav kam pajautāt, viss bija jādara uz izjūtām. Toreiz izjūta viņu pievīla. Tās sanāca plakanas un cietas. Kopš tās reizes mūsmājas viņa teica, ka tās bija krievu pankūkas. Un nekad tās vairs necepa. Tā kā G. ir krievs. Es šorīt izcepu rauga pankūkas, varbūt, lai sevi nomierinātu, varbūt, lai salauztu kādu ģimenes aizspriedumu.