 |
Journal | Friends | Calendar | User Info | Memories |
Nospiedumi
Izlasīju Paula Gustava Kazāka stāstu punctumā. Atcerējos vienu sakritību no savas dzīves. Gadu atpakaļ omes vecāko brāli ielika slimnīcā, viņš bija nokritis bezsamaņā dzīvokļa koridorā. Palātā opītis stāstīja, ka viņam drīz atties autobuss uz Līvāniem. Nedrīkst nokavēt! Un stiepj man pretī roku, lai palīdzu piecelties sēdus. Saķēru plaukstu un vienkārši turēju. Es nevilku viņu augšā. Atpakaļceļā māsīcas vabolītē skanēja Ondara dziesma "Saying goodbye". Pa nakti viņš nomira.
Kāpju pa biroja kāpnēm un pēkšņi atceros, ka atstāju somā caurlaidi. Tieku līdz piektajam stāvam un gaidu, kad kāds kolēģis parādīsies aiz stiklotām koridora durvīm. Pamanu nepazīstamu kolēģi. Pieklauvēju pie durvīm. Viņa paskatās uz mani un paceļ gaisā caurlaidi. Žestikulēju, ka man nav. Viņa noplāta rokas un aiziet. Nu, labi. It kā drošība. Telefongrāmatā uzmeklēju Lienes numuru. Zvanu. Izrādās, ka tas ir Lienes P. numurs no iepriekšējās darba vietas. Viņa pakavēja man laiku, kamēr sagaidīju kādu glābēju.
Izrādās- pateikt kolēģiem, ka apmeklē psihoterapeitu ir tas pats, kas coming out. Uzdod visādus jautājumus, it kā es tikko būtu atlidojis no citas planētas. Biju pārsteigts, ka no viņiem visiem esmu vienīgas.