“Viens, divi, trīs. Darbs ar elpu,” skaļi nobļaujas treneris un lēkā mums apkārt kā no ķēdes norāvies suns. Guļu un strauji elšu, kā amerikāņu filmās sieviete dzemdībās. 

“No sirds plūst pateicība,” viņš turpina mums burties apkārt, “ievelkam gaisu un turam.” 

Atkal ritmiski elpojam. Pēkšņi atskan bungas. Iedomājos, ka esam īsta urbāna cilts. Guļam aplī, pa vidu trīs ploškas stikla burkā, skaļrunī skan Sems Smits. Varbūt mēs ilgojamies pēc pirmatnējā laika, bet spējīgi esam vienīgi uz atdarināšanu? Jau satumsis. Divas stundas skaļi elsām un pūtām. Ceļamies sēdus, kāda meitene saplok kā no šķīvja izmesta klimpa. 

“Kāpēc birst asaras?” viņa pajautā šķiet mums visiem. 

Elpas trenerim atbilde nebija ilgi jāgaida. Viss esot saistīts ar nervu sistēmu, muskuļu atslābumu. Nodomāju: “Savādi, asaras jau tikai viņai.” Man tikai nedaudz notirpuši kāju pirksti. 

Pa ceļam uz mājām prātoju, vai ir iznākusi jaunā Spriņģes krusta kara sērija pret ezotēriskiem naktstauriņiem.