Iekštelpās uz moderni būvētas cirka skatuves kungfu meistari rādīja dažādus trikus. Garš jauneklis, smalks kā dīķa niedre, klasiskā oranža mūka tērpā turēja stiklu starp diviem vecākiem mūkiem. Viens no viņiem izvilka un visiem parādīja adatu, to mums skaļi pateica mikrofonā, kamēr otrs piepūta balonu. Tas, kuram bija adata, ar brīvo roku piepildīja priekšmetu ar neredzamo ci enerģiju. Pie katras kustības spēcīgi izpūta gaisu starp zobiem. Un pēc mirkļa iztrieca adatu cauri stiklam tā, ka pārsprāga balons. Visi aplaudēja un gavilēja! Pie sevis pasmīkņāju neticībā. Mērķa turētājam arī varēja būt adata, lai pārdurtu balonu. Lēti triki. Vai arī manī bija maz ticības brīnumiem. 

Apkārt klostera mūrim bija saceltas suvenīru teltis un ceļš kārtīgi paplašināts ar svaigi noklātu asfaltu. Ķīnas valdības rokas pavisam tuvu, taču aiz Šaolin mūriem tie netiek. Kā tajā leģendā, kur viens pats mūks piepūtās negants kā pūķis un uzveica ienaidnieka armiju pie pašiem vārtiem no katsura koka. Klostera pagalmā auga ginka koks, kura miza rotāja sīki dzeņu izkalti caurumi. Izrādījās, ka mūki praktizēja diendienā kungfu sitienus noteiktā punktā. 

Es stāvu savā koka pozā Maskavas ielas dzīvoklī un atceros ginka koka raupjo mizu. You are just a hole, don’t forget it, nobļaujas tumsnējs vīrietis kādā seksa filmā. Arī to es atceros uz īsu brīdi.