Atkļuvu līdz mājām. Pat izņēmu kontaktlēcas. Mierīgi ierāpos gultā. G. pie naktsgaldiņa bija uzlicis glāzi ūdens, ibumetīnu un oglīti. Parasti paģiru rītā prāts uzmeklē senas vainas apziņas bildes un kopā ar galvassāpēm griež pa riņķi. Bet ne šoreiz. Neviena paša pārmetuma. Pusaizmigušā stāvokli vēroju sapni. Es atrados armijā. Nevarēju paglābties no skatiem, kā mēs dosimies karot. Vēroju biedrus formas tērpos. Mēs kopā skraidījām pa mežu. Misiņa sprādzes uz jostām laistījās un padarīja mūsu spēcīgos augumus varonīgus. Vienā brīdī izlēmu, ka došos uz budistu klosteri. Iegāju koridorā un aizvēru aiz sevis durvis. Sienas pelēkos toņos, viss attēls kā melnbaltā fotogrāfijā. Aiz sienas Budas statuja, kurai netiku klāt. Aptvēru, ka pēc paģirām šis ir tuvākais garīgais stāvoklis, kuram varu pietuvoties. Aizmigu un atmodos ap pieciem vakarā.