G. izmetis visas sīpolu mizas. Atveru ledusskapi un griežu uz pusēm vārītās bietes. Ielieku četras olas sarkanā biešu zupā. Sanāca pelēcīgi sarkanas, apsmērēju ar “Evijas” ziedi. Lieliski! Olas smaržo pēc priežu sveķiem un izskatās pēc ovāliem akmeņiem. 

Mamma atver mums durvis pie vecāsmātes. Viņa salikusi uz galda vīna glāzes, māla vāzi ar pūpoliem un klūgu grozu ar dažām jau sasistām olām. Ome sēž apcerīga galda galā kā Raiņa piemineklis. G. pajautā, kāpēc olas sasistas? Mamma vēl nedaudz satraukta, stāsta, ka kāds šoferis izbrauca viņai priekšā. Mamma strauji sabremzēja un viss maisa saturs sakrita uz mašīnas tepiķa. Tad viņš mainīja joslas līdz ar mammas mašīnu un pa laikam piebremzējis. Divi vīrieši sporta mašīna. Viņa grib izliekties, ka nekas traks jau nav noticis. Viņa vienmēr ir stipra. Redzu, kā trīc viņas plaukstas. 

Mums par pārsteigumu, ome sarunājusi malkas kravu. Es jokoju, ka jāatņem omei telefons. Pirmdien atvedīs un izgāzīs pie sētas vārtiem. Nu, labi, aizbraukšu uz laukiem. Sarunas laikā ome atkal slavē radio staciju "Marija" jeb kā viņa teiktu – mana Marija. Viņai šķiet, ka dzīvo burtiski baznīcā. Pavelku sirmo omi uz zoba, ka viņai sapņi piepildās. Mamma arī nomierinās ar mums visiem kopā. 

Sasitamies ar mūsu priežu sila olām. Rokas vēl līdz vakaram smaržoja pēc Lieldienām.