Pusstunda, lai aizbrauktu līdz omes dzīvoklim. Atslēdzu dzelzs durvis. Ātri paķēru telefonu un nospiedu tiešraidi no Aglonas. 

Apsēdos virtuvē. Dzirdēju, kā mācītājs nolasa citātu no Bībeles, tad latgaliski iztulko svētūs rokstus mirstīgajiem. Dvēseļe nov čerdaks, kur nuslēpsi nu Dīva acjīm ljītas. Jāatzīst, ka moderns mācītājs. Pēc balss ap gadiem trīsdesmit. Skanīgs balss tembrs. Prātoju kāds viņš varētu izskatīties. Pēc tam kāds viņš izskatītos kails. Tā es stāvēju savā dvēseļes čerdakā ar kailu mācītāju. 

Ome no istabas jau sauca, ka tikko mācītājs pieminēja mirušās māsas vārdu. Dievkalpojums par godu latgaļu māsām un brāļiem. Tūlīt jau visā Aglonas bazilikā un pa radio pieminēs arī omes vārdu. Viņa uzmanīgi gaidīja noliekusies pavisam tuvu pie telefona ekrāna. Pieminēja brāli Arkādiju. Tad sekoja svēto rakstu citāts. Un, protams, mans dziedonis ērkšķu krūmā nosauca nepareizi omes vārdu. Viņš teica – pieminēsim Valentīnu. Stāvēju durvju ailē starp virtuvi un istabu. 

Ome pagrieza seju neizpratnē pret mani: “Kas ir Valentīna?” 

Centos nesmaidīt, prātā jau kādi desmit joki, līdz beidzot atbildu: “Mācītājs tevi par jaunu nokristīja.” 

Mana atbilde viņu pilnīgi apmierināja. Galvenais, ka dievkalpojums bija par godu māsai, ne jau viņai. Nekas traks. 

Pie sevis domāju par māsīcas ģimeni, kura cēlās piecos no rīta, lai brauktu uz Aglonu ar mašīnu un noklausītos četrdesmit minūšu garu dievkalpojumu.