Aizbraucu uz ofisu. Vadītājs sasauc sapulci. Par to, kā virzīsies finanšu maksājumi uz Krieviju. Visiem, kuri ieslēguši kameras ir cietas sejas. Nekādu smieklu. Lietuviešu kolēģis video sazvana laikā aiz sevis uzlicis Ukrainas karoga bildi. Gribu samazināt ekrānu, lai nav jāskatās uz tām drūmām sejām. 

Vadītājs pamana un saka: “Vil, redzu, ka gribi ieslēgt mikrofonu. Kaut ko teiksi?” 

Nedaudz apjūku. Sapulcē kādi divdesmit kolēģi. 

“Atvainojos par savu akmens seju. Es domāju, ka mums visiem ir tāda, mums katram zināmu iemeslu dēļ. Man draugi Ukrainā šonakt slēpās metro stacijā. Ceru, ka viņi sveiki un veseli ir tikuši līdz Ļvovai.” 

Un man tāda raudulīga balss, ka pašam paliek neērti par savu emocionālo vājumu. Izklausās, ka es tūlīt apraudāšos. Ātri noslēdzu mikrofonu. Vadītājs kaut ko pasaka, bet es vairs nedzirdu. Tikai pamanu, ka sapulce jau beigusies. 

Nedaudz pāri pieciem eju uz laukumu pie Krievijas vēstniecības. Plakātu atstāju mašīnā, kuru vakar naktī uztaisīju. Biju pirms kāda laika nopircis akvareļa zīmuļus mandalām, nekad nedomāju, ka ar tiem būs jāzīmē protesta plakāts. Ukraiņi arī nedomāja, ka plauktos stāvošās smukumpudeles būs jāpārvērš par Molotova kokteiļiem. 

No visām pusēm nāk cilvēki. Jau uz Elizabetes ielas mēs saplūstam vienā veselā cilvēku pūlī. Atbrauca G. un O., stāvam un dziedam līdzi. Arī Virgas “Dzelzsgriezējam”. Ap deviņiem jau dodamies mājās. Daudzi veido svecīšu un ziedu tiltu starp Ukrainas un Krievijas vēstniecību. Naktī smagi spiež zem ribām, ka nevaru apgulties uz vēdera. Pieceļos. Tumsā gar sienu aizčamdos līdz tualetei. Pieleju pilnu izlietni ar aukstu ūdeni. Apmazgāju seju. Un vemju. Es gribu izvemt visu uz āru, bet tāds siekalu sprauslis vien sanāk.