 |
Journal | Friends | Calendar | User Info | Memories |
Nospiedumi
Sapņoju, ka izeju cauri viļņainam ūdens aplim un nonāku Ņujorkā. Apkārt debesskrāpji un uz milzīgas bumbas sēž tievs puisis ap divdesmit gadiem. Kalsns. Mati atglausti uz pakauša. Kājās uzvilkti džinsu šorti. Es atrodos uz ēkas pēdējā stāva balkona. Bumbu un savādā paskata puisi notur caurspīdīga, izkausēta cukura karamele. Izklāta pa visu Ņujorku kā siltumnīcas plēve. Es atceros viņa skatienu. Tas sastāv no maziem mirkļiem, kuros liekas – viņš tūlīt runās. Tas skatiens kā sajūta – tūlīt līs lietus. Gaiss smags un vējš pierimis, tūlīt jau gāzīs. Taču nekā. Neatceros, ka būtu dzirdējis viņa balsi.
Kopā ar mani ir vēl kāds. Nevaru atsaukt atmiņā. Tāda rūpju pilna sajūta, ka esam trīs. Puisis mūs aizved uz Ķīniešu veikalu. Mēs pastaigājamies pa plašo veikalu un nonākam pie akvārijiem. No viena ir izkritis elektriskais zutis. Viņš ir pieauguša cilvēka kājas izmērā un ar divām tumšām acīm skatās man virsū. Kļuva pavisam bail. Divi ķīnieši stāv no viņa pa labi, rokās turot nažus. Noprotu, ka zutis ir dārga prece un vecie ķīnieši vilcinās viņu nodurt.
Atmodos nedaudz pāri astoņiem. Ieslēdzu datoru. Darba čatā uzsitu – Labrīt! G. visu nakti klepoja. Uzvāru kafiju. E-pasta logā rakstu maģistra darba teikumus, tad tos kopēju word dokumentā un sūtu uz privāto gmail.com e-pastu. Pie vēstules temata uzrakstu – maģistrālis. Tas bija mans supervaroņa vārds bērnībā. Kad mēs pagalmā izvēlējāmies katrs savas superspējas, tad es nolēmu, ka maģistrālim bija viņu visu spējas, bet to es viņiem neteicu.