 |
Journal | Friends | Calendar | User Info | Memories |
Nospiedumi
Ledusskapī atradu saskābušu pienu. Izlēju izlietnē. Debesis pelēks lina palags. Vai man dieniņ, dvielis plīsis, ka tik dzīve netrūkusi. Veru vaļā logu, jo šķiet, ka virtuvē nav gaisa. Smoku. Ievelku dziļi vēso gaisu, kakls sāk kņudēt. Uzvāru kafiju. Dzeršu melnu un rūgtu. G. aizbrauc uz darbu ar Boltu, es nedaudz vēlāk aizbraukšu līdz Omei. Mēs viņu atvedām no laukiem uz mammas dzīvokli. Ome ir sarāvusies vēl mazāka, labais gurns spiež tik sāpīgi, ka viņas gaita ir galīgi šķība. Soļi pavisam sīki un gausi, it kā viņas nogurušās kājās būtu smagi cementa maisi, ko viņai ar visu spēku jāpārcilā uz priekšu. Kad es viņai pieskaros, man šķiet, ka viņa tūlīt, tūlīt izjuks tūkstoš pieņeņu pūkās. Un es vairs viņu nesasaukšu kopā.
Vakar mamma uzzvanīja un teica, ka ome negrib braukt uz rentgenu. Es sadusmojos, kā var negribēt? Mums jādara viss, kas mūsu spēkos.
“Atļauj viņai mierīgi aiziet,” mamma turpina.
Nē, nē, vēl nav laiks! Mums jāaizbrauc uz apģērbu veikalu, es gribu nopirkt viņai kādu skaistu zīda blūzi, kā tajos meksikāņu seriālos, ko viņa skatījās. Es gribu ar viņu pastaigāties pa Grīziņkalnu, tur pie tā Milža. Man šķiet, ka tikai vakar viņa man atprasīja Vācieša dzejoli uz soliņa – Kuries slīpā lietū, mana uguns kuries... Pa kuru laiku? Man vajag vēl laiku. Man vajag uzzināt, kas tie par radiem uz melnbaltām bildēm konjaka kastēs uz skapja augšas. Es nevaru viņu atlaist. G. uzvārīja frikadeļu zupu, un es griežu viņas sālītos gurķus un raudu. Viņa sataisīja kādas divdesmit burkas, it kā zinādama, ka pēdējā vasara. Tikai es nezināju. Es nevaru viņu atlaist. Vēl nē. Es gribu vēl kopā lasīt upenes, iet peldēties, cept speķa pīrāgus, skatīties seriālus. Vēl nē.
Pierunāju omi. Rentgena kabinetā viņa vēl jokoja, ka rokas turot uz vēdera kā zārkā. Medmāsa uzņēma vairākas bildes un nosauca viņu par varoni, ka vēl staigā. Man viss iekšā sagriežas otrādi. Gribas izvemties. Noturos un paņemu omi aiz rokas. Mēs lēni klibojam uz pirmo stāvu. Cilvēki laipni atver durvis, it kā es ietu pie rokas ar kādu mirdzošu būtni. Varbūt viņi redz, ko es neredzu.
Pirms doties uz mājām iebraucām pastā. Mūs izsauca jautra darbiniece, viņa smējās par katru omes izmesto komentāru.
“Vai paraksts nav šķībs?”
“Nav, salasāms.”
“Viss? Ejam?” ome neliekas mierā.
Darbiniece skaļi smejas ar saviem milzīgajiem briļļu rāmjiem, kuri uzsēdušies uz pavisam sīciņa deguna.
Viņa ierunājas: “Jā, jā.. var iet.”
Turpina jokot, ka naudu nemaz nevajag? Es neveikli smejos, nesaprotot par ko.
Ome paņem naudu un atvadās: “Šī ir mana pēdējā vizīte. Uz redzēšanos.”
Stāvu un acis man slapjas, jo zinu, ka visi zina, izņemot mani.
Vakarā izlasu rentgena slēdzienu. Pie ārstiem mēs vairs nedosimies. Rītā aizbraukšu noskaidrot, kas tie par radiem melnbaltajās bildēs. Ieliku zenītā filmiņu un safotografēsim kādas bildes. Varbūt kāds nākotnē arī lauzīs galvu – kas tā par sīciņu omīti-vabolīti.