 |
Journal | Friends | Calendar | User Info | Memories |
Nospiedumi
Aizkari nav cieši savilkti kopā, atstājot mazu spraugu rīta gaismai. Ja nebūtu sniega, būtu tumšāks. Ja nebūtu galvassāpes, būtu priecīgs. Ja nebūtu es, būtu kāds cits. Pieceļos gultā sēdus. Palikušas piecas minūtes līdz darba laika sākumam, kad kolēģi čatā uzraksta – labrīt. Es kārtējo reizi kavēju. Paceļu no grīdas datoru. Tas skaļi rūc. Tam arī grūti. Parolei beidzies derīguma termiņš. Visam tagad ir derīguma termiņi. Vīriešiem vidēji līdz sešdesmit diviem gadiem. Zvanu Sašinkam uz IT nodaļu. Paceļ angliski runājoša sieviete. Skaņa kā metāla caurulē. Sveša. Saklausu, ka indiete. Viņa liek man nosaukt savu vārdu, ieņemamo amatu, dzimšanas gadu, asinsgrupu. Beigās vēl – vai es dzīvoju viens? Atbildu uz visiem jautājumiem pēc tīrākās sirdsapziņas. Es gribu to paroli, lai varu atkal pieslēgties un pateikt savu sasodīto – labrīt! Viņas dobjā balss pastiprina sāpes deniņos. Viņa uz mirkli ietur pauzi. Dzirdu kā klausulē tikšķ pulkstenis. Tad viņa saka, ka sistēmā redzot, ka es nerakstu stāstus. Ka neesmu nevienu uzrakstījis, ar kuru varētu lepoties. Es nominstinos, ka tā ir.. bet kādā sakarā? Iedodiet man paroli, atjaunojiet manu pieeju garlaicīgām exceļa tabulām. Viņa trenēti mierīgā garā turpina, it kā katru stundu sarunātos ar psihopātiem. Tie ir tikai jautājumi, nav jau obligāti gatavas atbildes. Okej. Un viņas okej ir spriedums. Mister Vils please try password: two, zero, two, two.