Esmu aplipis sodrēju skurstenis, 

kas manī tik nav kurts. 

Jogurta trauciņi no mūsu kopīgā brokastu galda 

Tās draudīgās Jankas īsziņas – 

pidari vācieties.

Laipnās līdzjūtības sejas. 

Vari neteikt, cik truls taisnības zobens – 

tas necērt, tas nospiež. 

Stīva večas roka, tik nogurusi. 

Bērni pie datora bļaustās, 

vīrs atgāzies kurkst nākotnes plānus. 

Kas viņai daļas gar gruzdošo sirdsapziņu. 

Manas čūlas apraks, tās sapūs. 

Man nesāp vairs, varbūt tā ir labāk. 

Neskumsti, palika draugi, 

viņu sirdīs es iemiegu kā atmiņas nospiedums. 

Jo klusītiņām uz pirkstu galiņiem 

novāks no skatuvītes dekorācijas 

un ienesīs līdzcilvēku acu zīlīšu dobumā. 

Kaut kur pazibēs glancēta brošūriņa: 

“Kā sadzīvot ar sevi".