Viesnīca izskatās kā viens uz otra salikti dzelteni lego klucīši. No manas un G. istabas balkona var dzirdēt jūras šalkoņu, novērot plašo iekšpagalmu ar baseinu un pludmales bāru. Ingas un Astrīdas balkonā var klausīties cikādes. 

Nogājām uz pludmales bāru, kur ganījās jau iedzēruši jaunieši. Viens franču puisis, jautāja vai esam poļi. Viņa labsirdīgā draudzība atstāja vientiesīgu iespaidu. Viņam ir saulē pabalējuši čirkaini, brūni mati. Karameles krāsas āda, manāmi apdeguši sarkanīgi vaigi. Francūzis knapi turās kājās, it kā viņu visu laiku sanestu mazākā jūras vēja plūsma. Mēs attālinājāmies no jauniešiem un apsēdāmies pie galdiņa, rokas stiepienā no jūras. Viļņi sitās pret krastu. 

Netālu no mūsu galdiņa atskan dobjš, metālisks troksnis. No kanalizācijas lūkas krunkainu seju pabāzis večuks. Izkāpis viņš nopurina Stiksas upē samirkušās bikses staru, kaut ko nomurmina zem biezās bārdas grieķiski. Viņš cieši rokās iespiedis lukturi dodas apgaitā gar pludmali. Lēnais soļu ritms darīja viņu vēl vecāku. Viņš nevienu neizglābtu, ja arī kāds slīktu. Viss, ko viņš varētu ir nedaudz paspīdināt gaismas.