Pamodos. 

Ar G. izvācām maisu pēc maisa no lielās istabas, kura kādreiz būs mūsu guļamistaba. Mēs guļam virtuvē, ka no matrača rokas stiepienā ir ledusskapis, nedaudz tālāk televizors un saliekamais IKEA skapis drēbēm. Pie sienas piestumts grāmatu skapis. 

N. taurē zem loga, mūsu telefoni noslēgti uz klusumu, nevajadzīgi mētājas kopā ar visām mantā bardakā. N. atved cementa maisu kaudzi, pārmetuši pār plecu uznesām uz ceturto stāvu. N. pats varētu svērt nedaudz vairāk kā divi ap pusi cementa maisi. 

Ap pusdienlaiku uzzvanu omei. Viņa konstatē, ka maz zvanu, maz runāju, maz atbildu, maza pensija, bet kā ir tā jādzīvo. Stoicisks secinājums. Jelgavas māsai esot slikti, Valda neceļas no gultas, skatās stiklainām acīm griestos un gaida nāvi. Tā arī sakot. Alise pārdzīvo (mammas māsīca). Stāstu omei, ka tā ir depresija, apspiestas emocijas, dvēseles kaites, neizsāpētas sāpes. Viņa nesaprot. Esot visus ārstus izstaigājusi, nekā nav, nu vesela! Es atgriežos par sarunu, kur stāstu par emocijām. Ome klusē un nesaprot, it kā es runātu Irvitā vai kā Zenta Mauriņa teiktu, no ābeles prasu čiekurus. Viņas pagalmā ir ābele, kurā iespēra zibens, melna kā ogle, pie saknēm skudras lupina mizu, bet tā paņem un izdzen resnu zaru un dažus ābolus. Ome saka, ka tā viņu iedvesmo. Sarunu pabeidzu ar jautājumu, kā iemarinēt gurķus.