Kaut uz vienas lietas būtu uzrakstīt, ka es esmu bijis tavā dzīvē, Viktor! Kaut kur uzvilktas uz nolauztas stenderes atzīmes, ka esmu audzis. Vienalga kaut vai ar zīmuli uzvilkts mans vārds. Uz kādas grāmatas iekšpuses uzvilks — “Mīļais mazdēls”, tas jau būtu neticami. Es atrodu ūdens pistoli, ko viņš noslēpa. Droši vien uzskatīja, ka es rotaļlietas tāpat saplēšu un netaupu. Nu, jā! Tencinu, ka pataupīji! 

Bēniņu skaidas durās ceļu bļodiņās, it kā es tupētu uz ceļiem un pielūgtu visus šos mēslus, kuri man jāizvelk laukā. Rītā atbrauks Jurģis un aizpūtīs visu ciet ar pūkainu vati. Viņš nolīdzinā visus asos pārmetumus, kurus bārstu aizvainots apkārt.  

Pa jumta logu kā vulkāna atveri izlidinu čemodānu ar saplēstām jakām, vienu lakādas kurpi un Vitnijas Hjūstonas plati. Noslidinu neskaitāmus dēļus, gar kuriem pagalmā jau luncinās kaimiņš, gatavs paņemt kādu koka gabalu priekš šķūņa sienas. Kāpju lejā, lai neuzmestu šim kaut ko uz galvas. Kaut varētu viņu ietriekt zemē, vecais žūpa droši vien nāk diedelēt naudu. Izlienu no pažobeles un uz acumirkli noslauku vēsos sviedrus no pieres un sejā ielido taurenis. Var būt tas ir opis, beidzot brīvs no visa šī bardaka.