 |
Journal | Friends | Calendar | User Info | Memories |
Nospiedumi
No lidmašīnas rapšu lauki kā izkaisīti ziedputekšņi. Mākoņi – balta cukurvate, nevainīga un gaisīga. Ienirām tajā un mūs kratīja, lai parādītu pilotam, ka kontrole ir īslaicīga ilūzija. Spānijas lauki – dzelteni izdedzināts zāles audekls ar dažiem uztrieptiem krūmu kunkuļiem. Lidosta pārāk plaša priekš mums, uz rokas pirkstiem saskaitāmiem caurbraucējiem. Nobraucam pa slīdošām kāpnēm vilcienu stacijā. Dažas minūtes un vilciens aties. Ielecam pirmajā un ceram, ka nonāksim kaut kur Madrides centrā.
Viesnīca uzbūvēta vecā kokvilnas fabrikā. Visas istabas izbūvētas apkārt lielmašīnu zālei, no kuras palikušas pāri dekoratīvas čuguna kolonnas. Viesnīca tukša un pamesta kā lapseņu pūznis kādas apdzīvotas mājas bēniņos. Aizmirsts starp spāņiem.
G. nopirka maizi un mēs gājām barot bruņurupučus parkā. Pa stāvu ielu uzkāpām līdz parka ieejai, apkārt sarūsējuši grāmatu kioski.
Pandēmija sēž uz sejas, tās karogs ir mutei priekšā pielikta maska.