Rāmo rindas tecējumu iztraucē Stirnēns, ar brūnganu ādas jaku, čirkaini pelēcīgiem matiem, simpātisks, ja vien nebūtu traks. Viņš bāž telefonu kādam sejā un jautā, vai stāvam pēc desām? Stirnēns velk ārā visas iespējamās provokācijas par vakcīnu iedarbību. Plūstošās rindas iemītnieks izskatās nelaimīgs, ka sapinies ar Stirnēna jautājumiem. 

 Kādu brīdi piekalu skatienu uz vakcinācijas centra trepēm. Iznāk pafotografēt rindu vakcinācijas centra vadītāja, apkārt divi karavīri, viņas uznācienā ir kaut kas majestātisks. Tāds vakcinācijas īpašais balkoniņš. Pati viņa izskatījās pēc Nindžas, plīvojošā tumša jakā, apspiestos legingos un ogļmelnā maskā. Sirnēns arī viņu pamana, arī viņa pieklāji atbild un aizrāda, lai uzvelk masku. Stirnēns paklausa. Nav viņš nemaz tik traks. 

Esmu ticis pie pošu kabīnes. Ārste intervē mani par alerģijām, zālēm, ko lietoju. Viņas seja ir mātišķa un patīkama, acis spožas un šaudīgas, viņai neērti par šo visu kovidu, ka viss tā sanācis. Var būt tā ir ārstu misijas apziņa, bezizmēra rūpes par cilvēci, ko es nevaru aptvert. 

Vakarā gultā salst, kāju pirksti šķita atsaluši, murgoju un skaitu izelpas. Uz rīta pusi svīstu, grozos un piepampstu. Šo nakti izturēšu. Atceros A. kā viņš mocījās divas nedēļas pie sistēmas slimnīcā un sajūtu tādu atvieglojumu, ka viss ir labi.