Ieslēdzu ofisa datoru, uzlieku programmu “move mouse” un kustās ekrānā pelīte, it kā esmu klātesošs. Lūk, tehnoloģiju sasniegums! 

Izskrienu uz ielas, pastaigāt. Bruģis nokusis un laistās slidens. Kūp bulvāris, kā Čaka dzejolī. Uz mašīnas pelni, visa mašīna smalkos sudraba putekļos. Vai tiešām beidzot nosēdušies no vācu krematorijām? Mums pasniedz romantiski— Sahāras tuksneša smiltis. Slauku ar pliku plaukstu, ja nu tiešām pelni. Glaudu un paijāju līdz sānu spogulis tīrs. 

Aizbraucu uz centru, nopērku kafiju. Dūc kafijas dzirnaviņas bulkotavā. Meitene pajautā vai bez kofeīna. Viņa mani atceras, arī caur masku. Es uzsāku sarunu, viņa nedzird. Maskā aizķeras vārdi, krūtīs kašājas kaķēns. Neuzbāžos, pasmaidu un atvados. Viņa nodomā: — pilns ar trakajiem. Pilnmēness un pavasara sakausējums zilā samta cepurē, redzams, ka plānprātiņš. 

Dzeru kafiju un sev meloju, ka nav pandēmijas, ka viss rit īstajās sliedēs. Neputna veikalā nopērku dzejas grāmatas, jo ir pavasaris un esmu kaķēns pēc horoskopa. Kavēju lekciju, jau paspēju aizmirst, ka centra pastaigas ir laikietilpīgas. 

Atgriežos ierakumos dzīvoklī. Veļa slapja nežūst, nav piemērotu apstākļu. Jā, es esmu nedaudz apaļš un eliptiskais trenažieris ir veļas žāvētājs. Metāla pakarāmais no Drogām saplīsa. Pil uz parketa pakārtā pieneņdzeltenā baika. 

Dators nopīkst un izlec uzaicinājums uz lekciju. Vēl jāuzraksta pētījums par vēsturiskajiem romāniem no sērijas “Es esmu..”. Kāds amerikāņu literāts teica, ka sešdesmitajos amerikāņu literatūrā “romantika” un “vēsturiskai romāns” bija sinonīmi. To es nevaru likt rakstā, apēdīs mani bez sāls! 

Runā pasniedzējs. Garlaicīgi runā, gribu ieslēgt datora mikrofonu un kliegt profesoram ausī: — Tu esi miris no iekšas. Tā ir briesmīgākā no nāvēm! Tā vietā pierakstu uz rūtiņu lapās: literatūras valoda totalitārisma laikā ir ideoloģijas ierocis.