Izmetu sevi no dzīvokļa. Ielas stiklainas ledenes. Iegriežos svešos pagalmos. Izrādos pacanu baram, ka zinu, kur eju. Šie lūr virsū! Labi, ka tur zem arkas var pārliecinoši izmukt. Kāds šajā rajonā mīlēja ielas par upēm nodēvēt– Aiviekstes, Zilupes, Rītupes iela. Tur ir kaut kas poētisks. Plūstu bez mērķa. Nevar gar parku iet, Spītīgais neļauj, par tuvu pie mājām. Cilpoju iekšā citā pagalmā, kaut kāds šķūņu labirints. Mētāju acis gar malām, cerot, ka ceļa gals beigsies uz šķērsielas. Pēdas sniegā ne tikai nodod gājējus, bet arī apmāna sekotājus. Deguns atsitas pret sienu. Rāpšos pāri, ja ne pārlēkšu, tad apskatīšos, kur esmu nonācis. Domāts, darīts un līdz galam neizdomāts. Atkritu atpakaļ. Nopurinos. Jaka aplipusi mugurpusē, nepaskatos apkārt un berzējos pret šķūnīša durvīm, kā sētas krancis no utīm līdz paceļu zodu uz augšu, un tur tie logi, kas mēdz būt vienīgie izkalti laukā uz iekšpagalmu. Aizkars vaļā. Bez filtra, bez slepenības, nospriegotu seju pēta, ko es te saimniekoju. Labi, ka viņa trīsreiz vecāka par šķūnīšiem, citādi jau būtu TikTokā, vai velns vien zina, kur safilmēts. Ar plašu vēzienu nosūtu gaisa buču. Viņa padomā– narkomāns. Es padomāju– vai nav vienalga.