– Jā, agrāk man bija franču buldogs, – iespraucos, kad Aiga ievelk elpu. 

Un aiziet vārdu plūdumi, kratu galvu un smaidu. Kā būtu, ja viņas acis iekārotu mani, tas nenotiek. Aiga čalo kā sarunātos ar draudzeni, bez iekāres, bez flirta, bez noslēpuma. Pats jau tāds draudzīgs, čaloju un gaužos. Gan jau viņa saož bioloģiskos hormonus. 

– Nu viss, ejam strādāt, – viņa pabeidz sarunu. 

Kaut ko nosaku un atgriežos pie galda pretī Edim. Šis smīn, padalās ar saviem anatomiskajiem novērojumiem. Bezkaislīgi skatos datora ekrāna, tad virsū Edim, šis jau runā par slēpošanu un arī neskatās man virsū, var būt pats ar sevi sarunājas. Kas zina. 

–Eu, Don Žuān, es ar tevi runāju! – Edis noskalda, pārliecies pāri dokumentu krāvumiem. 

–Ei, tu škērsām!– Īgni viņam atcērtu. Viņa āda svilst, kad šis apspriež ķermeņus, redzu, kā vārās smadzenes visādās fantāzijās un tās acīs dedzina kā ogles. Kā skauž man tādas acis.