 |
Journal | Friends | Calendar | User Info | Memories |
Nospiedumi
Viņš turpina smagi klepot, starp mums plāna siena. Viļņaina kā baznīcas kalada. Te viens dzīvoklis, tur otrs. Viņš rīstās līdz spļāvienam. Gārdz un grābj pēc elpas. Pagriezos uz sāna gultā un blisinos uz gaismiņām, kuras metā uz ielas braucošais trolējbus. Viņa gulta droši vien piebīdīta pavisam tuvu klāt, vienas rokas stiepienā. Tas vīruss nevar izsūkties cauri māllēpju dzeltenajiem ķieģeļiem kā ūdens caur švami? Mētājos pa matrača virsu kā pludiņš virs ūdens. Vēl peldu pa virsu. Var būt pasist kulakā, labākam miegam? Sajūtu, no domas piebriezt starp kājām. Pārņem cilvēciska bezpalīdzība. Noskaitīt lūgšanu? Skaitu aitas, feiko ziņu aitas, kuras bļaustās par uzpurņiem. Katrs jau var maldīties, bet maldināt citus ar to trako degsmi acīs, ir cita lieta. Nāvīgs grēks. Nošķebinos. Var būt ierakstīt video? Atlaižu pirkstu, skrien pirmās sekundes uz telefona ekrāna. "Jūs dzirdat manu kaimiņu, viņu atsūtīja uz pašizolācijā, viņš ir kurls.." Pareizi, tāpēc jau tik skaļi elšs. Var būt viņš gaida rītu, kad var izsaukt ātros? Vai arī sūtīs SMS? SMS var nosūtīt uz 112? Kamēr aizdomājos no plaukstas izslīdēja telefons.
Atmostos vēlāk no stindzinoša aukstuma. Paceļu galvu, logs it kā ir aizvērts. Drebinos. Nospiežu telefonu, vēl divas stunda līdz darba sākumam.
Gausi kāpju pa kāpnēm, vienā rokā plastmasa toveris ar pusdienām, otrā atslēgu saišķis.
– I, čto?
– Da, utrom uže.. savsem?
Sadzirdot, ka kāpju augšā balsis aizcirta tapsētās dzīvokļa durvis. Istabā uzvilku masku, visādiem gadījumiem, un pieliku ausi pie sienas. Laikam šonakt beidzot izgulēšos.