— Tu toreiz iekodies aiz dusmām, kad Viktors tevi nopēra — ome paskaidro, noķerot manu pētošo skatienu, — ar žagaru, protams, ne ar roku. 

— Atceries, par ko? — es jautāju un paņēmu omes kreiso kāju, lai uzliktu uz taburetes. Viņa atslīdēja krēslā. 

— Vai ta, es vēl atceros! Tas bija tik sen. Nebūtu zobu pēdas neviens neatcerētos. Tas bija pirmais un vienīgais pēriens. Viktors katru reizi ienākot virtuvē redzēja tavu atstāto nospiedumu. Mazais vilkacis, tu iekodies arī vecā vīra sirdī. Viņš jutās varen vainīgs, — ome smējās un atbalstījās ar abām rokām krēslā, lai nenoveltos uz grīdas. 

Pēc operācijas omei nogrieza divus kājas pirkstus. Pirmo pirkstu nogrieza aiz pārpratuma Olaines ķirurgs. Vienkārši sajauca. Otro pirkstu, kurš deformējoties spieda pārējos pirkstus nogrieza jau Rīgas ķirurgs. Izspiedušās vēnas uz kājas atgādināja raupju koka mizu, āda bija saplaisājusi un sausa. 

— Kad atbrauci no Olaines, Tu arī gribēji aiz dusmām iekosties krēslā? Tā varētu būt ģimenes tradīcija. Pēc tam krēslu aizdotu arī mammai. Viņa dermatīna ielaistu ilkņus, atceroties kā Juris nokrāpa viņu ar Sigitu. Atceries, kā viņa bļāva? 

— Kas bijis, tas izbijis! — Ome strupi atcirta. Visi pāridarījumi, apspiestās emocijas sēž omē un deformē viņas kaulus. Vectēva krāpšana laulības gultā ar Raju, maitā un deformē viņas gurnus. Dusmas uz brāli, ka viņš sadalīja naudu tikai starp brāļiem, pārdodot tēvu mājas Latgalē. Deformē viņas kreiso lāpstiņu ar kūkumu. 

— Vari nolaist kāju. Rēta vēl ir pamatīga, — klusi piebildu un ieliku rokās spieķi. Viņa piecēlās neko neteikusi un gausi attālinājās no virtuves krēsla.