Vēroju kā prāta telpā uzpeld notikums no bērnības, kad apdedzināju kreiso roku pie uguns nokaitētas dzelzs mucas virsmas. Dzirdēju, kā mazais puika raudāja, pazudis savās sāpēs. Atradu mazo, raudošo puisīti un saku viņam, ka tu esi tik drosmīgs. Tā notika, tu apdedzinājies. Jautāju viņam kāpēc tu pieliki roku pie uguns? Puisēns atbildēja, ka mammas dēļ. Viņai jāiemācās atbildība būt mātei. Savelku savu kreiso dūri un sajūtu rētu pāri visai plaukstai. Puisēns pasmaidīja un redzēju mirkli, kā viņš pieskaras metālam, taču tas nebija vairs metāls, bet mana kreisā roka cauri uguns liesmām. Mēs savienojāmies. Puisēns teica, ka pie manis vienmēr uz plaukstas paliks viņa drosmes amulets un es to vienmēr nesāšu sev līdzi, lai kur es ietu pa dzīvi. Es raudu un nevaru rimties, asaras plūst pāri vaigiem. Tad vīzijā pienāca tētis, kurš miris pirms divdesmit četriem gadiem. Smaidīgs un starojošs. Palūdzu, lai viņš kļūst par manu sargeņģeli un viņš atbildēja, vienmēr un visur. Pamanīju, ka aiz muguras stāv vesela dzimta. Omes, opji, mammas un tēti, katrs savā rindā, tad visi vienā brīdī sanāca kopā un sāka lēkāt un dejot viens ar otru, smējās un priecājās. It kā viņi viens otru pazītu un nekad nebūtu šķīrušies, vai dusmojušies. Pamanīju, ka dzimtā nav atnācis opis, kas nebija mans bioloģiskais vectēvs. Pasaucu un opis pienāca. Viņa āda bija sapuvusi, sačervelējusies kā sausa rudens lapa. Viņš atgādināja šausmu tēlu. Es viņu apskāvu un teicu, ka man vienalga, kā tu izskaties, es tevi mīlu un esmu tik pateicīgs par visu un lūdzu, piedod man, ka nebiju tāds bērns, kādu tu sagaidīji. 

Jau uzausa rīts, šķita, ka pagājusi stunda. Pamodos no aktīva miega. Izstaipos un izeju pļavā. Apguļos zālē uz vēdera. Dzirdu kā palido garām stārķis, šķita, ka viņa spārni pieskaras mugurai. Koncentrējos uz tagadni un šo mirklī. Tikai sajūtas. Kad aizvēru acis prāts visu laiku, kaut ko radīja prāta telpā, taču tas viss bija mākslīgs, kā preces no Ķīnas, nevajadzīgs un tehniskas. Sajutu, kā tas ir dzīvot tikai ar pratu bez sirds. Atveru acis un turpinu klausīties dabā un sajūtās. Prāts ir vīrišķais spēks, tas ir aktīvs un spiež. Sirds ir sievišķais spēks, tas ir pasīvs un mīlošs. Tēvs un māte. Es būvēju tiltu starp abiem. 

Otrajā naktī redzēju G., kā mēs nevecojam kopā, kad mums ir simts gadu. Mūsu āda jau ir veca, taču nav pazudis smaids no acīm. Mēs abi it kā gulējām slimnīcā, droši vien, ka vairs nevarējām pastaigāt. G. turēja manu roku un es viņa. Dažas sekundes un mūsu abu vairs nebūs. G. acis satumsa, taču siltums un labestība no acīm palika, to man nāve nevar atņemt un es smejos, un arī izgaistu. Tad redzu, ka piedzimstu un esmu mazs bērns. Mani arī ar mazo G. saliek kopā kādā bērnu dārza grupiņā. Es it kā viņu atpazīstu. Tad kā paātrinātā filmā redzu, kā G. apprecas un viņam ir bērni. Viņš strādā par vilciena vadītāju. Nākamā dzīvē mēs tiekamies citās lomās. Jo mēs esam viens veselums. Viens pieredz otru, taču mēs esam viens vesels. It kā es skūpstu otru, taču skūpstu sevi. Mēs sadevāmies rokās un sasprāgām tūkstoš zvaigznēs. Viss ir priekš tevis. Sāku sarunu ar sevi un sevī. Jautāju pirms piedzimšanas, vai man darīs pāri? Tad man atbildēja, jā noteikti! Apsolu! Vai manu sirdi bradās ar kājām? Man atbild, protams, oi, kā jā! Labi, tad esmu gatavs piedzimt, lai būtu bezgalīgs, mainīgs un mīlošs. Un turpināt kustināt matēriju, jo gaisma tā dara.