> Recent Entries
> Archive
> Friends
> User Info

March 11th, 2013

(Leave a comment)

05:37 pm - Slāpst.. Sāpināt ir tik viegli..tik viegli. Šķiet šajās attiecībās apgūstu klusēšanas mākslu,jo sāpina regulāri mani.Ar trauslām neuzmanībām vardu salikumos,ar izteiksmēm.Kur manī radusies šāda spēja to visu izturēt,nav ne jausmas. Brīnījos,ka spēju vienu vakaru šajā salā nosēdēt 40 minūtes ,iekšēji nekurnot ,tā arī nesagaidījis.Tur pretīm no rīta dzirdēt balsi telefonā nedusmojoties.Tikai apzinoties,cik fantastiski ka to dzirdu.Kur te loģika?Pilnīgs marazms ir aŗī mirkļos,kad pieņemu izdarībās visu to,kas līdz šim man šķitis pilnīgi neadekvāti,slimi vai pat debīli.Noskatos uz to visu kā pilnīgi normālās izpausmēs,bet iekšēji virmo prieks jo pati galvenā sajūta kas manī valda ir cik fantastiski,ka vispār ir blakus.Kas tas ir par procesu nesaprotu,tomēr domās vienīgā lieta no kā baidos ir pamosties vienu rītu bez šīs viļņošanas.Tad būšu miris šķiet uzreiz.Jo,tādu zibeni nevar nest ilgi. Lūk tā notiek brīžos ,kad dzīvoju ar pārliecību,ka nekad ar mani nenotiks tieši tā,kā notiek šobrīd.Kad ārējie tabu ir pārkāpti,bet filmas kīno skatos tikai skūpstoties.Pēdejo 3 nedēļu laikā visas filmas kīno ir pavadītas tikai ālējoties pēdējā rindā.Tas ir netipiski,jo līdz 33 to nebiju darījis.Tagad apjaušu ka ir kaut kas noticis..tikai kas?Vai tas būs tikmēr kamēr būsim,vai tikai mirkli? Šodien mani sāpināja priecīgā balsī paziņojums ka ups ,,vel kādu brīdi te un tad mani nosūta prom komandējumā uz 6 mēnešiem.Smiedamies attraucu,ka o jā ,tas tak forši.Laikam tak gribēji tā ,ja reiz tagad uz to iet.Tomēr pabeidzis sarunu nespēju nesākt raudat,kā tada meitene no 9 klases.Jo galvā skanēja tikai viens jautājums: Kāpēc tagad?Fuck,kāpēc tagad kad ir tik debešķīgi labi.Kad zinu ka ik dienas satiekot ir vienkārši fantastiska sajūta.te tagad katru dienu būs jāsadžīvo ar apziņu ka bumba ar laika degli tagad ir kaut kur gaisā un sprāgs kuru katru mirkli.Izdrāziet odu,bet to sagremot nav viegli. Tā,lūk arī citādāki teksti vienkārši sāp,bet kā mazais Mazohists aizvien tiecos pēc kārtējā prieka,smeldzes malka.Kas liek notrīcēt dvēselei un prātam. Paldies visumam,ka tagad nav pa rokai kāds trauks ar viskiju jo visu to izdzertu pat nepamirkšķinot acis. Jo,iekšā ir smeldze,viltīga kā čūska tā apvij rokas ap manu sirdi.Liekot tai dauzīties tik traki,līdz atkal sadzirdu telefonā balsi kas spēj iedvest baudas izjūtu rāmā pakļāvībā. Šodien Āmen. p.S Palika mazliet vieglāk,drusku tā,kā pēc sāls nokaisīšanas uz ietves.Tā neslīd,bet iespējas ir aizvien uzkāpt uz plika ledus un paraut uz acīm. Current Mood: curious Current Music: http://www.youtube.com/watch?v=mNoo_rNZQ84

(Leave a comment)

06:27 pm - Sveiks! Kā nu ne,bet solījos tev uzrakstīt vēstuli.Papīra nav pa rokai,pat adresi īsti nezinu.Kā tas pieklājas klaidonim.Toties ir uz kādu laiku internets ar datoru,kura pat varu atļauties sēdēt stundām.Laiku pa laikam apjaušu ka katra minūte ko nogalinu pie datora būtu kā citadi pavadāma,ta sacīt jāsaka mazliet lietderīgak.Tomēr arī apjaušu,ka jēga ja āra aizvien ir mīnusi,bet cik tu tada salā novazāsies?Man gan jau ir pieradums bradat pāris stundas pa pilsetas nomali,domājot visadus brīnumus.Lieliskas mūzikas pavadījumā.Tomēr pārlieku bieza klaiņošana noved pie velmes neatgriesties.Kā tu atminies tev rakstīju,ka man iet raibi,kā pa to dzeņa vēderu.Tā ta epopeja iet.Periodiem neaptveru,ko daru nepareizi;-))Tas tomēr man kā blondīnei ātri pāriet,un turpinu eksistēt talāk,kā to esmu darījis pēdējos 5 gadus.toreiz sagriezās visa dzīve riņķī,bet man iepatikās,ka nav vairs kā parastiem cilvēkiem: Darbs,mājas,darbs,lupatā piepiļījies,atgūšanās,darbs.Tagad ir haltūras,ātri paskrien dienas,nauda,lupata,kaut nedēļu,bet tad dodos savos klejojumos.Kamēr pieriebjas svešas mēles,sveša pasaule un cilpoju atpakaļ uz savējo miskasti.Labi,labi nepārproti,miskaste ir tikai nosacīta,ta īsuma ir raksturojam,kā midzenis 20m2 ar visām funkcījām vienlaikus.Tajā ir tikai viena maza atšķirība,tur vairs neesmu viens,līdz ar to aizvien ir kāda dzīva radība kas sagaida.Ja tas būtu jauki zaļais konteiners diez vai to varētu saukt par savejo.Lai gan tālu līdz šādai dzīvei vairs nav.Patreiz vēl turās prāta paliekas,gan kaut,kāda druska no apziņas ka Omai nav jāpiedžīvo šāds scenārijs.Tas ir vienīgais saistošais caur ko pa starpai pamanos ģērties cilvekcienīgi,kā arī būt savācies.Pat civilizēts līdz brīdim,kad iekāpju stopētajā transportā un dodos atpakaļ uz savu pirmdzimteni Rīgu.Te piedzima mana miesa,te tā arī vissdrīzak gulsies kādā kopbedrē. Labi,ko tur par to..tagad interesantākā sadaļa,kas pamudina smieties,gan raudāt: Satiku cilvekveidīgu radījumu kas mani spēj uzrunāt,tā vienkārši izkustināt no stinguma pat ārpuss klejojumu vienaldzības.Komunikācijā nedominē instinkts,bet jauka zinātkāre ,alkas un nojausma,ka tajā ir kas tāds kas ļauj aptvert ka esmu dzīvs cilvēks.Ka eksistē arī kas ārpuss ierastā režima: Ēst,dirst,gulēt un sirot izdzīvošanai. Lūk,tā gadas,viss neiedomājamākajā mirklī.Kad nekas nepieder,bet visa cita iekšā ir tik daudz.Jūra,okeans vai pat vesela planētu sistēma... Uh labi šobrīd beigšu čiepstēt tev ziņu,jo jāiet pretī brīnumam,bet kāda mirklī padošu ziņu! P.S Zeme tomēr drīz modīsies,lai sagaidītu mani ar lāpstu un kompostu mazajā dārza pleķītī kur pazūd visas raizes. Gaidu no tevis atbildi,par taviem piedzīvojumiem.Jo tik sen neesmu saņēmis ne rindas.Basta ķeries klāt rakstīšanai.Ar prieku lasīšu. Ar smaidu Akrams. Current Mood: giddy Current Music: http://www.youtube.com/watch?NR=1&v=AIIovpUQiro&feature=ends

(Leave a comment)