Nu... Man vairāk prātā tomēr ir tas, ka iebraucot stallī man liekas - kā tur smaržo!! - bet darbā viebjos no smalko dāmu smaržām un kungu cigāriem. Ne jau es cenšos nolikt visu "smalko" un atzīstu, ka ir fiziskie darbi, kuriem man spēka mēdz nepietikt, tomēr tas, ko esmu atradusi, man sniedz simtkārt vairāk jēgas, nekā tie neskaidrie, miglainie ideāli, par kuriem man tika mācīts. Un, ja vēl padomā par cilvēkiem, kuri bija norakstīti, bet tagad spēj staigāt, runāt, dzīvot pilnvērtīgi...
Es savu mērķi sāku realizēt slepus, kā noslēpumu no viņas, lai viņa pat nepaspētu neko pateikt, bet tagad - vairs vienkārši nevar. :) Un ceru, ka tas varēs nonākt līdz tam, ka viņa sapratīs, ka galvenais ir, lai cilvēks ir laimīgs, nevis ar cik sabiedrības ideāliem atbilstošiem līdzekļiem tas sasniegts.