Koki ir kosmoss. Zirgi ir zvaigznes. Jāņtārpiņi, izrādās, ir gari, melni un mīlīgi, nevis nelieli vabuļi, kā biju iedomājusies. Nesu plaukstā tādu mazu gaismiņu. Debesīs zvaigznes mazliet lija un ļāvu sev ticēt, ka vienu esmu noķērusi. Gaismā tā kļuva par melno matēriju un bija ij jocīgi (mazliet), ij skaisti (ļoti), cik dažāds var būt tas mazais ķermenītis. Saujā brūklenes, mellenes un viršu ziedi. Augusta dziesma ir rūgta, dūcoša un skābeni svaiga. Man liekas, ka vasara ir nogurusi un sāk sapņot vaļā acīm. |
Interesanti, cik naidpilni un agresīvi cilvēki mēdz kļūt, ja tiek izteikts aicinājums kādā jautājumā atkāpties no emocijām un to izskatīt tīri racionāli, pamatoti argumentējot savu viedokli. Varbūt tāpēc, ka viedokļa nav? |