Redziet, kādreiz mēs visi, kad nonāksim mežvidū, dosimies cauri augstiem vārtiem. Savijušies koku stumbri un ligzdas, vadātāju stabuļu skaņas un vasaras zeltainas saules strēles. Skābenas brūklenes saujā. Aiz tiem viss būs gandrīz tāds pats, tikai zaļāks. Košāks, piepildītāks varbūt. Tur tad arī sēdēšu, pie viena no zaļajiem ugunskuriem. Manos ragos būs brūklenāji. Varēsiet pienākt, sasveicināties. Kopā padzersim zāļu tēju no tāss kausiem, uguns kursies gandrīz dziedoši un īsti negribēsies neko teikt. Ja vēlēsieties, varēsim kopā iet papētīt takas. Ja gribēsiet, varēsiet iet pie cita ugunskura, bet turpat vien būšu, parunāsim par redzēto viņpus vārtiem un šeit. Citreiz gan būšu devusies prom viena. Varbūt, lai atgrieztos. Varbūt nē. Uguns spēs kurties arī bez manis un vienmēr būs sūnās iegūluši pēdu nospiedumi, kam sekot.
Kādudien mežvidū es joprojām būšu iemīlējusies naktī.