Tā kā šobrīd lielāko daļu laika sanāk pavadīt ar dažādiem zvēriem, nesen, klīstot pa pazemes tuneļiem stacijas rajonā, sapratu vismaz vienu no iemesliem, kāpēc man nav viegli ar cilvēkiem, kāpēc gribu no tiem noslēgties un reizēm vienkārši tos nesaprotu. Ķermeņa valoda. Cilvēki to ir iemācījušies neizmantot vai izmantot maldinoši, slēpt un mainīt to. Ignorēt citu ķermeņu teikto. Tas viss, protams, ir ļoti aizraujoši un jauki, es pati arī mēdzu tā darīt, apzināti un neapzināti. Tas ir tikai cilvēcīgi. Visi tā dara. Bet pūlī, kad to dara daudzi reizē, efekts ir satriecošs. Kā starp akliem un mēmiem, kas pēc brīvas gribas novēršas no acīmredzamiem signāliem, atsakās no maņām, izkliedz nesakarīgus trokšņus, sitas pret citiem ķermeņiem kā sikspārņi, kam atslēgta eholokācija, pieskaras neaicināti un atkāpjas, kad pieaicināti. Personīgās attiecībās, savukārt, mēmuma ir mazāk, tad vairāk ir melošanas, kad vajag un nevajag. Un, kad ir tā, instinktīvi gribas palikt slēpnī, kamēr nesaprotamais aiziet garām. Nesaki man, ka viss ir kārtībā, es tāpat to saodīšu, redzēšu tavas mikromuskulatūras kustībās, dzirdēšu tembra svārstībās. Nesaki, ka viss būs labi, ja gaisā jau ir gruzduma smaka. Nesaki, ka nebūs labi, it kā tu nejustu, cik silts ir vējš un nejustu, ka zeme smaržo pēc jauniem, spēcīgiem asniem.
Dzīvnieki, turpretī... Viņi visu saka, kā ir. Un palīdz atcerēties, kā izteikt patiesību. Tikai un vienīgi to.