Nesen biju izteikusi vēlmi parunāties ar vecu, jauku cilvēku un šorīt tā piepildījās - veca sieviņa palūdza, vai var izmantot manu telefonu, jo pašai tāda neesot, un pēc zvana māsai, pie kuras viņa devās ciemos, uzzināju, ka tā ir Zaiga no Alūksnes pie Karaspēka, es viņai esot ļoti palīdzējusi (paldies, paldies, meitiņ!) un tagad varot ij vasarā, ij rudenī braukt pie viņas, pavadīt laiku laukos, ogot un atpūsties, un, ja Zaigas nav mājās, varu iet pie viņas kaimiņienes pretējās durvīs, tā mani uzpasēšot, līdz pati saimniece pārnāks mājās. Mobilā telefona viņai neesot, jo neesot jau arī, kam zvanīt - meita kā aizbraukusi pirms diviem gadiem uz Angliju, tā vairs neesot sasniedzama un neviens nezinot, kas ar viņu noticis, toties ir daudz radu, māsasbērnu, brāļabērnu, un tiem jau kādreiz varētu piezvanīt, parunāties... Klēpī cieši turētajā kastē ir torte, vīns, sniegpulkstenītes, bet cik nelāgi, ka šoferis, kas viņu vedis no Alūksnes, braucis tik lēni, ka māsa jau darbā un visas dāvanas (daudz laimes dzimšanas dienā, māsiņ!) būs jāatstāj pie kaimiņiem. Uz tādu jau nevarot paļauties, tāpēc atpakaļ uz Alūksni Zaiga braukšot ar stopiem. Daudz tā jau ir darīts. Un kāda šobrīd Rīgas dāmām mode uz mēteļiem un krāsām? Bet, ja jūs pati netiekat atbraukt ciemos, es varu kādu ar mašīnu atsūtīt pretī, lai atved - atbrauciet kādudien! (un lai dieviņš svētī, meitiņ!) Tomēr atvainojiet, visa nakts nav gulēta, šoferi gaidot - acis krīt ciet. - tas viss bija silti un no sirds. Tiešām jauki tā vienkārši parunāt.
***
Nav manā varā vai saprātā spriest par sodiem un sekām, tomēr es ļoti ceru, ka būs sekas un, ka Mafdeta tām pieliks savu roku, tam, kurš atstāja mazo, melno radībiņu uz ceļa vārnām par mielastu un viņa asinis uz manām rokām. Lai top.
Mazais jau ir pie Bastetas. Bet cilvēka vienaldzība ir šausmīgākā no visām slimībām.