Šonakt pēc salīdzinoši ilgiem laikiem atvēru nosacīti stingri definētu sapņu apgabalu, kuru varētu saukt par "Paralēlo Juglu". :D Atvērt tos nav grūti - ir tikai jāiet pa to sapņu zonu, kas vistiešāk atgādina kādu nomodā eksistējošu vietu un kādā brīdī sāks intuitīvi vilkt uz vienu vai otru pusi. Tur arī jādodas un, kad liekas, ka tuvumā gaiss novirmo, ir ātri jāmetas uz turieni un tad, bez nekādiem īpašiem efektiem un parādībām, vārti būs vaļā. Reizēm par to var norādīt tikai tādas dabas parādības kā vārtvedīgi saauguši koki, īpaši akmeņi, vēja brāzmas, utt. Lai arī vārti uz Paralēlo Juglu atrodas tieši parastajā (kas parasti nozīmē, ka kāda no paralēlajām zonām būs "tuvu"), šī tomēr bija visai tālu esoša - pirmkārt, tā bija pilnīgi pretēja ne tikai nomoda, bet arī sapņu Juglai, otrkārt, tā bija jau stingri izveidojusies - tātad, sena un aizgājusi tālākās zemapziņas zonās, nekā jaunās un strauji mainīgās (protams, arī senās var mainīties strauji, un arī šajā atpazinu elementus no agrāk haotiskām sapņu detaļām, bet tas jau ir specifiskāks gadījums), un, treškārt, tur atrodoties mani nepameta apziņa, ka nedrīkstu tur tālu iet un vispār ir mazliet jāpasteidzas, jo, ja aizkavēšos, tad nespēšu pietiekami ātri atgriezties nomodā un nokavēšu darbu. :D Bet vieta skaista - būtņu tur bija maz, vismaz, tajās visvieglāk sasniedzamajās vietās, tikai daži ēnaini cilvēku tēli no citurienēm, viss ļoti kluss, plati, eleganti un gludi bruģēti ceļi, ielas un ieliņas, izsmalcinātas, gotiskajā stilā ieturētas katedrāles, senatnīgas arkas, muzeji ar marmora kāpnēm, sienās inkrustēti izsmalcināti raksti, reibinoši augstas griestu velves, akmens galerijas pār ielām, klasiskā grieķu stilā kaltas statujas, kuru acis likās vērojošas; viss ārkārtīgi tīrs - teju neskarts, lai arī sajūta tur bija ļoti sena. Vienīgi, kā jau vietā, kas pretēja nomoda Juglai, tajā nebija neviena koka, zieda vai kaut vai zāles pleķīša. Tikai akmens, koks, metāls; pelēks, brūns un melns.. Tomēr estētiski izbaudāma vieta, noteikti būs jāatgriežas, lai izpētītu dziļāk.
Vēl paspēju iegriezties vecā dzīvokļa zonā, kuram durvis bija vaļā un tur bija staigājuši svešinieki (nu bet protams, nav jau vairs mūsu), un tur otro reizi divu nakšu laikā sasaucu un satiku Haiko (viņu izlaidu no virtuves, kurā neieskatījos, bet tajā, atšķirībā no pārējā dzīvokļa, bija gaisma un dzīvība), un abi bijām priecīgi viens otru redzēt. Spēlējāmies un plosījāmies, un glaudīju viņu ļoti, jo dzīvē taču neglaudīšu vairs nekad, un kāds bija līdzās, kuram teicu - skaties, kā viņš kustās un priecājas, viņš drīz būs aizmirsis, ka ir miris un tad varēs atkal dzīvot!
Vispār īpatnēji, kā man vecā dzīvokļa plānojums ir pamazām izveidojis tādu kā vispārīgu lielāko sapņu zonu karti, kurā katra istaba kaut ko no tām simbolizē. Ieejas durvis un lejupvedošās kāpnes - ceļš gan uz "tuvākiem" sapņiem, gan mežonīgākiem sapņiem (ja dodos uz leju), gan filosofiskākiem (ja uz augšu); halle - absolūtā starptelpa starp sapņiem un nomodu; mana istaba un it sevišķi apgulšanās gultā - sekunde pirms pamošanās, atgriešanās ķermenī un pirmsnomoda stāvoklis; tēva kabinets ar balkonu, no kura doties - vistālākā sapņu zona, kas robežojas ar nāvi; garais, tumšais gaitenis un virtuve tā galā - tālākas pēcnāves zonas. Bieži esmu bijusi visās šajās telpās, izņemot virtuvi, bet pārējās kaut kā sapņu kartē neiesaistās. Ikdienā gan šo karti neizmantoju, tomēr nereti tie ir tādi kā izejas punkti pēc aizmigšanas. Iespējams, tas saistīts ar to, ka pusaudzībā vairākus gadus vispār nespēju sapņot ārpus tā dzīvokļa, tāpēc piešķīru tam neapzināto simboliku.
Šis jau sanāca garāk un tiešām iederētos siriusā, bet tagad slinkums pārlogoties. :D
