Tas ir dīvaini, bet man patīk šis Ā.Elksnes dzejolis. Naivs, no vienas puses, ideālu pilns, bet viņa ir ticējusi tam, ko raksta un varbūt vienkārši es esmu pārāk ciniska pret vienkāršām jūtām.
Es ticu cilvēkam savam,
viņš noteikti kaut kur ir,
Nezinu tikai, cik gadu,
cik jūru, cik jūdžu mūs šķir.
Reizēm šķiet - viņa balsi
aiz kalna var sadzirdēt jau,
Tuvāk pieejot, redzu -
cilvēka mana tur nav.
Reizēm sirds piemāna sevi
un pati tad smeldz un sāp,
Un vēl skaudrāk kā senāk
pēc sava cilvēka slāpst.
Un vēl ciešāk kā senāk
savam cilvēkam tic,-
Kuram maldīgi līdzīgs
bija tai licies kāds cits.
Svešās rokās viņu
neiešu meklēt es, -
Lai tad neplūktas nozied
sarkanās magones.
Vēji mēdz sacīt, ka esot
daudzos viņš izkaisīts,
Ka no daudziem pa lāsei
vajagot paņemt sev līdz,
Bet es gaidu un zinu -
pat ja jāslīkst man būs -
Atnāks pēdējais vilnis,
kopā lai samestu mūs.
Bet pēdējā četrrinde paņem viennozīmīgi.