Drīz palikšu savā dubultistabā viena (ja neskaita zarkukaini un kaķes) un tāpēc mazliet dīvaina sajūta. Esmu gan tur pieradusi būt tāda, bet nu kļūšu vēl vienāka un būs vairāk vietas visam kam (diez kam?). Būs jāizvelk molberts un jālej krāsas šurpu-turpu starp pasaulēm. Un, ja gribēšu, varēšu visas grīdas noklāt ar puzlēm. Neesmu to darījusi pat savā pusistabā, diez vai darīšu dubulttelpā, toties varēšu. Varētu arī atrast kādu istabbiedru - tās vietā, kas pāries uz citu telpu - bet nevaru iedomāties nevienu, kuru gan es spētu izturēt un gribētu redzēt diendienā sev līdzās, gan arī kurš(kura) pats to gribētu un varētu tagad atļauties. Nav jau tas lētākais prieks.
Un kurš varētu izturēt mani.
Bet vispār tāda laba sajūta. Varēšu darīt to, ko esmu varējusi darīt arī iepriekš, tikai nedarījusi - nu jau lielākos apmēros. :D
P.S. Narvessen kaķīškrūze ir mīlīga. =^.^=