Cik tomēr amizanti ķermenis var prātam norādīt, kur labāk būt, bet no kurienes bēgt. Sēžu darbā - grūti pamosties, kājas sāp, pleci savilkti, redze miglojas, dūša nekāda, sirds bremzē, koordinācija iešūpota, tad vēl ij iesnas, ij kakls sāp, ij jāklepo, ij vienkārši vārgums... Līdzko darbs cauri un jābrauc uz stalli - bez modinātāja mostos pirms saullēkta, reakcija asa, prāts možs, bez jelkādiem sirds, kāju vai koordinācijas niķiem varu stundām joņot, lēkāt un visādi citādi darboties ar dzīvniekiem, kas manu svaru pārsniedz reizes septiņpadsmit, un vai tad vēl jāpiemin tas, ka, protams, uz to laiku pazūd jebkādas saaukstēšanās vai vispārīga vārguma pazīmes? :D