Māja lēni atdziest. Šovakar man jau salst rokas, mazliet. Sagatavoju naktij vilnas zeķītes naktszilā krāsā - un jāsarunā, lai rīt būtu skaidrs vai vismaz vien apmācies laiks Salaspils pusē no apmēram 17:00 līdz apmēram 21:00. Staļļi. Jāšu, drīzumā japaņem arī spēles - alkstu Sābu palaist mazajā aplokā un izmēģināt spēles brīvībā. Bet tikmēr - soma piekravāta pilna siltu drēbju, droši vien, to būs par daudz, bet gribu būt pārliecināta, ka nepārtraukšu treniņu īslaicīga gara vājuma dēļ. Lietus nedrīkst būt par šķērsli, ja nu tas tomēr uznāk - arī ne auksts lietus. Kā par spīti vēja brāzma logā tikko ietrieca auksta ūdens šalti, bet kaķes savās segu ligzdās dus mierīgi. Tad jau būs labi.
Miegs nāk, bet kaut kāds nemiers iekšās un nevaru aiziet gulēt. Palīdz vien domas par to, cik silts būs ūdens dušā. Pēcsagruvuma atslābums. Ak, ilgu miegu man... Kādas 13 stundas, lūdzu, bet ne rīt no rīta - to naktī uz sestdienu, ok?
Rīt skatīšos medaini siltajās zirgu acīs un domāšu par tām, kas cilvēkiem - vai tajās es varu tik ilgi skatīties? Kad pēdējoreiz vispār esmu ilgi skatījusies kāda acīs? Pēdējā laikā vairs negribu, novēršos. Smarža gan. Tā sasilda, arī tā, kas pēc ķērpjiem un rasas viršos.
Jāiet mazgāties. Pēc tam vai nu pamodīšos, vai nu nē. Jā, tik vienkārši tas ir.