Likantropiskās · piezīmes

Pirms miega domāju par reiz pazudušo un pēkšņi atrasto Fausta sējumu. Kāds manī spēlējās ar Mefisto vārdiem un melnzilām liesmām:

- Kas beidzot esi Tu?
- Tev acīs - tas atspīdums no katras gaismas,
Kas Patiesībā tumsu nes -
Tas esmu es.

Un nemaz ne tik slikti tas sader ar oriģinālu Raiņa tulkojumā:

- Kas beidzot esi Tu?
- No viņa spēka daļa es,
Kas ļaunu vienmēr grib un labu vienmēr nes.

(Biežāk gan biju dzirdējusi variantu "(...)kas mūžam ļaunu grib un mūžam dara labu.", bet šo agrāk nelasīto variantu man piedāvāja interneti.)

Sen nebijušas sajūtas. Daudzās ziņās, gan cilvēciskajās, gan tajās, kas pieskaras plecam no mugurpuses un runā ēnainā čukstā. Teju, teju varēs sadzirdēt skaidrākus vārdus, bet tad atkal tie aizslīd tumsā kā zīds.
Nekas, ar laiku. Es nenokavēšu aiziešanu naktī.

Mīlestība, arī Ellē tu esi Tu... Es dzirdēju dēmonus par Tevi dziedam, melni, brūkoši, lauztiem stariem mirdzoši, svēti.

Māte šodien man demonstrēja mapīti ar maniem un brāļa bērnības dienu dzejolīšiem un zīmējumiem. Ja neskaita maniem agrīnā kristīgā perioda (apmēram 7 - 9 gadu vecuma posmā) pantiem piemītošo atskaņu "Kristu-sistu" šarmu, tad gauži mīlīgi bija zīmējumi no kādu nepilnu četru gadu vecuma laika, piemēram, nikns kaķis ar pirāta apsēju pār vienu aci, beigtu rozā peli pie kājām un lielu uzrakstu "Dzīvīte, dzīvīte, šūpojos tevī!". Tomēr mans favorīts bija fantastisks neradījums ar vienu izvalbītu aci, greizu, melnu muti, taustekļiem uz galvas un apgrieztu krustu uz krūtīm, kas rokā tur nenosakāmas izcelsmes netīri zaļu tašu. Tolaik māte bija pierakstījusi attēlotā jēgu - kā es to esot lepni apgalvojusi, tad šis acīmredzami sātaniskais izdzimtenis ir "Suns ar indes maisu".

Žēl, ka nav saglabājušies zīmējumi ar zirgu skeletiem, visādi citādi kailo, ūsaino zagli caurspīdīgā sieviešu naktskreklā, uguns un piķa bedru izrakšanas plānu mūsu dārzā un shēmu, kas paredzēja blendera piemērošanu peļu slazda lomai.