***
Glābt Zemi? Priekš kam? Vai tiešām jābūt tik iedomīgiem, lai domātu, ka cilvēce spētu glābt Zemi? Ja arī viss dzīvais uz Zemes tiktu nopostīts, dzīvība vienalga atrastu ceļus un veidus, kā izpausties. Mirušākajos un dzīvībai nederīgākajos apgabalos var atrast kaut sīkas, bet tomēr - dzīvības formas, kas ir attīstījušās ārpus cilvēkiem zināmo nosacījumu robežām. Daba dzīvos. Zeme dzīvos. Lai kas arī notiktu, vēl pietiekami ilgi. Lūk, cilvēki, ir cits jautājums. Un tas arī ir tas, kas mums būtu jāglābj - apstākļi, kas žēlsirdīgi uztur cilvēci pie dzīvības. Zemei derēs arī citi, bet mums - gan nē. Vēl neesmu satikusi nevienu, kas spētu piemēroties dzīvei vai kaut neapzinātai eksistencei, piemēram, absolūtās nulles temperatūras apstākļos. Zemei mēs tiešām vienkārši neesam vajadzīgi - bars suicidālu dzīvnieku, kas mērķtiecīgi paši iznīcina savu dabisko dzīves vidi. Tā mīl tos, kas dzīvību turpina.
***
Runājot par dzīves vidi... Kopš kāda iedvesmojoša gadījuma cenšos katru dienu pēc iespējām savākt un nogādāt līdz atkritumu tvertnēm vismaz vienu cita sugasbrāļa dabā atstātu atkritumu. Tas ir efektīvāk, nekā reizi gadā pompozi pielasīt dažus maisus un tad nomest tos mežmalā. Talka - tagad un tūlīt, katru dienu. Kā dzīva apziņa par to, ka katrs no mums ir atbildīgs par to, vai zāle gribēs augt arī rīt.