Likantropiskās · piezīmes

Vakar, pēc vegānām pusdienām atpūšoties savā istabā komūnas namā trīs kaķeņu un četru lielisku cilvēku kompānijā, zīmējot maketu savas grupas pirmdzimtā diska vāciņam, paralēli plānojot piektdienu, lai laicīgi aizbrauktu pie zirgiem un norunājot tikšanos ar grupas dvēseli ceturtdienā, kā arī, apdomājot sestdienu, kurā pasildīšu sirdi ar šaušanu un vēlāk vai nu piedalīšos dzejas lasījumos, vai nu satikšu savus lieliskos draugus (bet, iespējams, gan vienu, gan otru), sapratu - esmu ideālā sieviete pati sev. :D

P.S. Un pie reizes, to visu darot, tuvojos apskaidrībai, protams.

Kas attiecas uz tiem, kas mēdz nākt manos sapņos - ja sapnis ir par to, kā zombiji pārņem pasauli, tad ticiet droši, ir vērts klausīt man - esmu profesionāle šajā jomā. Un, ja es saku, ka nevajag mēģināt uz savām rokām to beigto pumu no mājas izstiept dārzā, jo tūlīt tā var vairs nebūt tik beigta, tad tiešām nevajag to darīt. Sargus - zombijus dārzā var ieviest arī drošākos veidos. Tiešām. :D