Has gone, goes and will go.
Saulaina aprīļa pēcpusdiena. Zelta nolijis, sūnām noaudzis akmeņu krāvums, pusaplis, sargā priede un egle kā aizvejā iemigušas priesterienes. Sarkanmelnas vaboles svinīgā procesijā izmin takas putekļaunā zemē, zāle tur neaug. Melna kaķene, kas reiz būs šamanis savā pasaulē, apošņā kādu saulē aizmigušo. Pirmo reizi viņa apošņā nāvi. Pie akmeņu krūtīm ir nomiris ezis, adatas izslējis asi pret sauli, un vaboles rok viņa kapu. Turpat arī mīlējas. Dzīro. Viņa miesā tiks ielaistas oliņu virtenes, viņa miesā augs sarkanmelno kapraču bērni un ēdīs krēslainus rudens vakarus, trūdošu lapu smaržu, svaigi notiesātus kukaiņus, suņa pierietu izbīli, ēdīs saulainu aprīļa pēcpusdienu.
Cilvēks rok kapu, otrs stāv un lūkojas. Rokās sevi izsmaržo zilo zvaniņu pušķis. Melnā kaķe bīstas rakšanas skaņu un aiziet nostāk. Pavisam drīz ezis tiek guldīts zemes rokās. Viņam vairs nav sejas. Zils zieds krīt uz adatām. Tad zeme pār visu, vēl un vēl, līdz uzmesta kopiņa - eža formā. Cilvēka pirksts tajā ievelk Māras ūdens zīmi un atstāj debeszilus pumpurus. Kaut kur tālu kāds ezis tikko ir šķērsojis upi un atpakaļ vairs nenāks, jo nekur, nekad vēl zeme nav tik dzīvi smaržojusi pēc krēslainiem rudens vakariem.
Kaķis dodas uz mežu. Gar sētmalu dārzu juceklīgā gājienā pamet desmitiem sarkanmelnu vaboļu