Kad šonakt likās, ka varbūt tomēr nomiršu un sāku veikt nāves procesa meditāciju, viss kļuva vēl par pāris pakāpēm vieglāks un aizraujošāks. Aizmigu baltā gaismā vairs nepiešķirot citu nozīmi, kā vien Skaistumu visā, un pamodos ar sapratni, ka vakardiena man nesa ļoti nozīmīgu izvēli, kuru centīšos kopt un apzināt dienu no dienas.
Kad izvēle nav tikai mirkļa iespaids, bet ir dzimusi, lai kļūtu pastāvīga nepastāvīgajā, tā spēj mainīt cilvēka pasaules audeklu vienā acumirklī, un nav atjaunojama katru dienu, jo ir kļuvusi par apzinātu un noturīgu esības sastāvdaļu. Pieviju pumpurotu stīgu savam pavedienam, jāgaida nu, kas izplauks. :)