Vispirms Satori dzejas vakars. Bija labāk, kā iepriekš, kvalitatīvāki darbi, vairāki autori, kurus gribēju redzēt un dzirdēt. "Gruziju ieņēmis klusums/Jau tuvojas Tblisi." - apmēram tā. Un - surprise, surprise - manis cienīta autore pēc uzstāšanās atnāca izteikt atzinību, un kāds vecāks kungs arī, kas, kā izrādījās, bija atzīts kritiķis. Ko nu man iesākt?
___
Saiets kā saiets. Toties draugus bija silti satikt, pat negaidīti, tomēr cilvēkus un ņiguņegu joprojām nevaru izturēt pārāk ilgi.
___
Cilvēks satikts, gribu vēl. Savādi tīkami dēmonisms no acīm. Ne jau tas būtu savādi, ka man tīk dēmoniskais, bet no ārpuses ij nepateiksi.
___
Dzīvā tumsa un aukstais sudrabs. Ahh, es esmu dzīva...bet kur?
___
Vincent, Tu esi vājprātīgs.