Jaunais gads. Tramvajs brauca turboātrumā, tāpēc viltoto jauno tomēr nesagaidīju vagonā. Uz SEB bankas jumta gaismas zobenu vicināja kāds džedajs (NOPIETNI!!! Varbūt kāds izklaidējās ar dienasgaismas lampu vai ko tamlīdzīgu.), debesīs tika novērots nezināms spīdošs objekts, un pusnakti sagaidīju soļojot pa ielas vidu gar klusām rindu mājām un klausoties telefona zvanīšanā - skanēja "The Neverending story". Zvanu nepieņēmu, tas nebija man.
***
Ja varētu ņemt nopietni sapņos pareģotos līgavaiņus, tad mana nākotne rādās visai cerīga - Lucifers, Melnā Brieža gars un Sigurds, karaļa dēls, kas nesas pa Norvēģijas neskartajiem laukiem ruda zirga mugurā. Ar ko gan es to izpelnījos, ko?
***
Manai mājas/istabas biedrenei naktis nereti sagādā jautrību, bet, ja viņa būtu Svētās Inkvizīcijas pārstāve, tad sārts man būtu sakrauts jau sen - gandrīz katru dienu dzirdu atstāstus, ka miega laikā esmu kliegusi un vaidējusi, likusi aizvērties kādai jaunkundzei, kādam citam likusi iedot indi no baltā oleandra, runājusi laikam jau mēlēs, pietrūkstoties sēdus ļaunīgi šņākusi uz kaķenēm un, galvenokārt un visbiežāk, sātaniski smējusies. Pie tam, kad pārlaist nakti manā istabā bija palicis kāds draugs, mēlēs sarunājušies un sātaniski smējušies esot mēs abi. Skaisti, skaidri, intonēti (lai arī nesaprotamos vārdos) - un nepamostoties.
***
es elpošu dzīvi prom,
tavas vientuļi laimīgās
miega stundas
ar izelpu aizvadot