Klusi svētki zvaigžņotā tukšumā. Jo tālāk es aizeju naktī, jo mazāk manis atgriežas dienā - un es jūtos labi tā. Mierpilns lidojums, sekojot tumšziliem spārniem, tālu pāri jūrai, pie jau pavērtiem vārtiem, aiz kuriem laiks un telpa iziruši kristālputekļu miglājos; kur tie nekad ij bijuši nav tādi, kādus pazīstam, un mūsu pasaule ir vien tāla, zaļi mirdzoša zvaigzne pie melna horizonta. Tur iziršu arī es, un pasaule vairs nepazīs neko, kas esmu tai bijusi. Ja tas izrādītos sapnis vien, es ticu, ka krēslas klusībā tas tomēr būs izaudis Tālās zemes, no kurām reiz varēšu nedoties atpakaļceļā pāri bezgalības viļņiem. Es sēdēšu jūras krastā un ar mīlestību dziedāšu par zaļo zvaigzni, kas man ir devusi tik daudz siltuma, gudrības un draugu. Un, lai arī kādos rakstos Visuma kaleidoskops neizrakstītu laiku, telpu un esību kā tādu, lai arī mans tālākais ceļš būtu tikai vienatnē ejams, es apsolu, ka šo mīlestību neaizmirsīšu. P.S.- Ja sapnī man lemts nomirt būs, |
Nu tā jau ir, es trakoti daudz sapņoju un kāds varētu padomāt, ka ar reālo pasauli man nekāda kārtīga sakara nav, bet tā vis nebūs - piemēram, man aizvakar tika uzdāvināta galda spēle "Risks" un vakar es vedu dižas cīņas pret Orangutāniju, Venēriju, Idiotisko apgabalu un Dindonēziju. Piedevām, es protu noteikt aptuvenu gaisa temperatūru ar ausīm, gluži pieklājīgas burkas padarīt par pasaulē baisākajām, un uzvārīt Dziļo Nopūtu zupu. Cimdus adīt nemāku, bet citplanētiešus gan, kā arī, domājot par potenciālo vecmeitas nākotni, jau priekšlaikus un apdomīgi esmu sagādājusi trīs dulnas kaķes. Arī man piemīt praktiskā puse, ha! |