Atceros, kā pirms vairākiem gadiem, kad biju iepazinusies ar sava mūža Pirmo Labo Cilvēku un pirmo reizi iemīlējusies, biju tik ļoti pieķērusies dzīvei, ka apraudājos no domas vien - ja nu manas dzīves laikā pienāks pasaules gals un es nepiedzīvošu vēl dienu šo brīnumaino sajūtu - ka ir labi.
Laiks ir gājis. Nu esmu iepazinusi ne vienu vien Labu Cilvēku, ar ne vienu vien arī esmu ceļus šķīrusi. Esmu iemīlējusies un turpinu iemīlēties katru dienu - vairs ne tikai cilvēkos, jo ir taču tik daudz, ko mīlēt. Un, jo vairāk iemīlos, jo mazāk pieķeros dzīvei. Reiz tik cieši savilktie pirksti atlaižas viens pēc otra, un es jau sen kā vairs neraudu par pasaules galu.
Laiks ir gājis. Nu esmu iepazinusi ne vienu vien Labu Cilvēku, ar ne vienu vien arī esmu ceļus šķīrusi. Esmu iemīlējusies un turpinu iemīlēties katru dienu - vairs ne tikai cilvēkos, jo ir taču tik daudz, ko mīlēt. Un, jo vairāk iemīlos, jo mazāk pieķeros dzīvei. Reiz tik cieši savilktie pirksti atlaižas viens pēc otra, un es jau sen kā vairs neraudu par pasaules galu.
Es esmu vējš priedes zarā, man vairs nav, ko zaudēt.
Es esmu mironis jūras dzelmē, man vairs nav, pie kā pieķerties.
Es esmu briedis vilka rīklē, man vairs nav, ko nožēlot.
Es esmu priede vējainā laukā, man ir saule, ko zaros izguldīt.
Es esmu jūras tumšzilā dzelme, man ir dzīve, ko izauklēt.
Es esmu vilks medību rītā, man ir sapņi, ko ķert.
Tiesa gan, ja tagad un tūlīt atlaidīšu visus pirkstus, man šķiet - īsti nebūs, kur krist.