Viens pēc otra cilvēki kā ēnas klusēdami aizslīdēja tālāk no Ezera acs, kas rudens vakara krēslā vizēja melna kā obsidiāns. Tikai viens palika - vīrs ar seju kā vītola miza, sastindzis, sasalis, rokas uz priekšu izstiepis kā lūdzot Ezera gariem viņam atgriezt visdārgāko, kas tikko bija zudis viņu valstībā. Viņa meita, ne vienīgā, ne skaistākā, bet trausla un liega kā naktsvijoles zieds, un par to arī
gājusi bojā - pārlieku skaistas bija viņas dziesmas mēnesnīcai, pārlieku sarkani viņas mati, pārlieku balts viņas tērps, un pārlieku smaga ļaužu trulā māņticība, kas tiecās nogalināt visu, kas bija skaistāks par to, ko spēja radīt viņi paši. Un viņš, tēvs, aizstāvis - nebija spējis viņu pasargāt... Māte Nakts, jādama garām uz savas melnās ķēves, ar paegļa rīksti pieskārās viņa pierei, un nelaimīgais sabruka aklā miegā, visžēlsirdīgākajā veltē, ko vien kāds viņam šajā brīdī varētu dot.
Pār Ezeru laidelējās pelēki putni, kas sasaucās mirušu bērnu balsīs, lai ļaudis nemūžam neaizmirstu to, ko zaudējuši, lai brūces nemūžam nesadzītu un atmiņas nezaudētu pārliekās sāpes. Baisi un tukši bija viņu kliedzieni, un ik pa brīdim kāds no putniem kā akmens iekrita ezera ūdeņos, lai uz mirkli nolaistos līdzās to paņemtajiem upuriem, kas gulēja starp ūdenszālēm kā burvestības mākti, puspievērtām acīm, mirdzošu ādu un rokām mūždien pastieptām pret debesīm. Savāds spēks piemita šim ezeram. Ik vakaru, līdz ar tumsas iestāšanos, tas neatturami pievilka tos, kas vēl ne reizi mūžā nebija izjutuši vilšanos dzīvē. Bērnus. Ļaudis gan sargāja viņus kā spēdami, tomēr brīžiem dzelmes vilinājums izrādījās pārlieku stiprs, un tad putni virs Ezera dejoja kā vēja nestas lapas, jo varēja jau atkal apgūt kādu jaunu balsi, kurai likt skanēt dienu un nakti bez paguruma. Daudzreiz pie Ezera mītošie bija centušies to pamest, bet nekad tas nebija izdevies. Reiz ciems pat bija ticis nodedzināts un visi tā iemītnieki ar iedzīvi, ko spēja panest, devās mežā, bet atkal un atkal viņi atgriezās pie dzelmes krastiem. Un beidzot tur viņi palika.
***
Saulei austot, savu meitu tikko zaudējušais vīrs, ciema rotkalis, pamodās. Ezers lāsmoja debesu zilgmē, kāds putns vītola zaros dziedāja senu rotaļdziesmiņu. Pārējie bija kaut kur aizlaidušies, lai atgrieztos līdz ar saulrietu.
Tēvs, ne skaņas neizdvesdams, apsēdās uz apsūnojuša akmens ezermalā. Caur ūdens virsmu varēja nojaust dzelmē palikušo mirdzošās sejas, un viņš centās izšķirt, kura no tām pieder viņa meitai. No kāda tumša iedobuma blāzmoja kas sarkans - vai tā ir viņa, viņas skaistie mati, kurus tik daudzas apskauda? Sarkani kā saulrieta uguns. Tiāma, viņš atkal un atkal, kā saukdams, izteica viņas vārdu, Tiāma...
Tiāmas māte bija mirusi dzemdībās, atstājot meitai vien sarkanu matu šķipsnu un dzīvību. Tēvs viņu audzināja gluži kā veidodams visskaistāko rotu - ar bezgalību rūpību un mīlestību sekodams līdzi katrai viņas ieelpai, svinēdams katru izelpu un sev dārgākā zieda augšanā saskatīdams arvien vairāk līdzības ar viņas māti, kuru bija tik dziļi iemīlējis un tik ātri zaudējis.
Pati Tiāma šķita esam gluži kā laumu bērns, pavisam citāda, kā viņas abas vecākās māsas, kas bija mantojušas tēva melnos matus un tumšāko ādu, un domāja arī kā lauma - dziesma bija viņas valoda, skatiens - viņas pieskāriens, vārdos pateiktais - aprauts un izvairīgs, bet acīs rakstītais - svēts. Tā arī par viņu ciemā mēļoja gan nenovīdīgas, ļaunas mēles, gan tie, kam vienkārši bija bail - lauma viņa ir, ragana... Jo Ezers viņu nesauca. Kamēr citus bērnus uz nakts laiku ieslēdza, lai tas viņus nepaņemtu, Tiāmu tā vilinājums neskāra. Vismaz, ne kā citus. Arvien viņa gan atrada ceļus, lai naktīs dotos pie klusās dzelmes, bet nekad ne tajā - vien lai dejotu ezermalā un sasauktos ar putniem, kas citus tik ļoti biedēja. Tēvs, es atkal biju pie ūdeņiem, viņa mēdza kaunīgi teikt, kad viņas aizstāvis viņu noraizējies uzlūkoja, atrazdams jau atkal zemjainus pēdu nospiedumus, kas veda uz Tiāmas gultu, kur viņa sēdēja, naktī nobristās kājas šūpodama un spēlēdamās ar matos ievītajām ezerzālēm. Māsas klusēdamas piecēlās no gultām un aizgāja dienas darbos, lai tikai nevajadzētu skaidrot tēvam, kāpēc nav Tiāmu nosargājušas no naksnīgajiem klejojumiem. Jo paskaidrojuma nebija. Kā vien tuvojās mirklis, kad viņa tika saukta, abas meitenes nomāca tik smags miegs, ka tam nebija iespējams pretoties. Plakstiņi aizkrita un nebija vairs paceļami, gluži kā aizslēgti tie bija, bet prātu aptumšoja salds un karsts pagurums, kas turēja viņas savā varā, līdz nāca rīts.
Ļaudis, kuru bērnus Ezers jau bija ņēmis, naktīs nevarēja aizmigt. Līdz ar bērnu balsīm, pazudis bija viņu miers un atpūta, tāpēc nakti pēc nakts sāpju sagrauztas mātes un dusmu pilni tēvi pavadīja pie logiem, cenšoties sveces liesmās aizgaiņāt mūžīgo drēgnumu, kas neatstāja viņus ne mirkli, it kā Ezera dzelme būtu skāvusi viņu augumus, ne to, kuru elpa tajos bija dzisusi. Daži pat slepeni cerēja, ka varbūt Māte Nakts reiz apžēlosies un atņems Ezeram viņu mīļos par daudzajām stundām, ko viņi, pamesti tumsā, pavadījuši bērnus gaidot. Bet tas nekad nenotika. Tomēr nomodā esošie reizēm redzēja Tiāmu, kas plīvojošā naktstērpā ģērbusies un puspievērtām acīm vieglā dejas solī devās Ezera virzienā. Tā sākās runas par Tiāmu – raganu, par Tiāmu, kas slēgusi līgumu ar Ezera gariem un atdod tam jaunas dvēseles, lai pati varētu dziedāt skaistāk par visiem; par Tiāmu, kas Ezeram jāatdod, lai rimtos tā neizsmeļamās alkas pēc cilvēka balss.
Viņa nepretojās, kad niknu cilvēku pūlis ielenca viņu krēslainā pievakarē, kad tik jauki ir sēdēt zem vītola un dziedāt par Nakts sudrabaino skatienu. Viņa nepretojās, kad kāds savu gadiem krāto rūgtumu ietvēra akmenī un svieda to Tiāmai krūtīs, caursitot vītola zarus, kas centās akmeni apturēt. Viņa nepretojās. Kāds pat dievojās, ka mirklī, kad Tiāma, sasieta ar rupjām auklām, tika sviesta Ezerā, ūdens virsma esot pavērusies un atklājusi baltas kāpnes, uz kurām rindā stāvējuši Ezera gari un saudzīgi paslēpuši liesmaini rudo bērnu zem vēsajiem viļņiem. Neviens viņam neticēja.
Tomēr bērni pārstāja doties dzelmē, kad Tiāma bija mirusi. Miers atgriezās ciema sirdī un ar laiku cilvēki pat pārstāja vairīties rotkaļa ģimenes, jo viņš jau nebija vainīgs, ka nezinot pieņēmis laumu bērnu, bet abas vecākās viņa meitas nemaz nenesa sevī naksnīgo burvību, kas tik svēti bija mirdzējusi Tiāmas balsī un tik nešķīsti biedējusi tos, kas to uzlūkoja. Putni smagi laidelējās virs Ezera vairs neizdvešot ne vārda. Vairums par to priecājās, tikai daži bijās, ka klusums patiesībā nozīmē naidu, kas krājas Ezera dzelmē un reiz izlauzīsies, postošs un negaidīts kā ziemas vētra.
***
Skumjas un pašpārmetumi no iekšpuses saēda Tiāmas tēvu. Dienu no dienas viņš pavadīja Ezera krastā, ar skatienu meklēdams kaut mazāko zīmi no Tiāmas, kaut arī saprata, ka tas ir velti; nakti no nakts viņš strādāja savā darbnīcā, gatavodams līdz šim skaistāko no saviem darbiem – sudraba rozi, kuras ziedlapiņas bija tik plānas, bet kātiņš – tik lokans, ka tā šķita gluži īsta, savērpta no Mēness stariem, bet zieda iekšienē tika gatavota vieta dārgakmenim, ko varētu aplūkot, kad rozes ziedlapas būtu pavērtas. Tikai mirkli pirms saullēkta rotkaļa galva gluži nemanot nolaidās uz nogurušajām rokām, rupjajiem matiem apsedzot brīnišķīgo sudraba kalumu. Beidzot, kad nāca jau otrs pavasaris pēc Tiāmas nāves, roze bija gatava, vien dārgakmens vieta joprojām bija tukša. Abas rotkaļa meitas jau bija apprecējušās un viena pat gaidīja savu pirmdzimto. Kādu rītu tēvs viņas aicināja pie sevis un stāstīja, ka došoties tālā ceļā. Meitas viņu nopietni uzklausīja, bet pat negrasījās ko iebilst, jo zināja, cik tēvs ir spītīgs un nepiekāpīgs, kad viņu pārņēmis kāds sapnis.
Varbūt, viņš domāja, bet meitām to gan neteica, varbūt kopā ar mani pārnāks arī Tiāma...
Pusdienas saule vēl nebija pienākusi, kad viņš jau devās ceļā. Tad nāca rieta laiks, bet rotkalis turpināja iet. Krēslas meitas drīz aicināja Nakti pārklāt pasauli ar savu zvaigžņoto seģeni, tomēr viņš joprojām gāja. Nedz tumsa apturēja viņa ceļu, nedz nogurums, nedz necaurejams mežs vai bīstams čūkslājs. Vadātājs vedināja nogurušo vīru, maldugunis glāsmaini dziedāja vilinātājdziesmas, bet viņš tikai gāja neapstājoties, pie sirds paslēpis sudraba rozi, ko nesa kā velti Vientuļniekam – gudram vīram, par kuru vēl rotkaļa māte viņam bija stāstījusi, un viņš apmāti ticēja, ka tieši Vientuļnieks spēs atņemt Tiāmu Ezera ūdeņiem. Zeme zem kājām šūpojās, no atvariem kāpa dzeldīgas čūsku balsis, purva tvaiki aizžņaudza elpu un melna rāva lipa ap kājām kā slīkoņu rokas, kas, bāli spīgodamas, centās ievilkt ceļinieku savā valstībā. Rotkalis vairs neizšķīra, kur diena, kur nakts, kad beidzot sasniedza no velēnām un satrupējušiem kokiem celtu namiņu, kas, vientuļš un sūnām noaudzis, caur miglas vāliem rēgojās pašā purva vidienē.
Velēnu namā viņu jau gaidīja vecs vīrs, kura rīkli jau bija aizauduši zirnekļi, tik sen viņš nebija runājis. Pa sirmo bārdu lodāja sarkani vabuļi, bet matus vietām klāja pelēcīgi ķērpji. Rotkalis viņu godbijīgi sveicināja un sniedza rozi, lūgdams par to piepildīt viņa kvēlākās ilgas, bet Vientuļnieks vien nošūpoja galvu, novērsdamies no sudrabainā zieda izstarotās gaismas. Žēls pārsteigums pārvērta rotkaļa seju no cerību pilnas neizpratnes un vilšanās pielietā – vai tiešām viņa meistardarbs nebija gana augsta maksa, vai tiešām darbs, kurā ielikta visa dvēsele, visi sapņi, nevar atgriezt zaudēto meitu? Nē, Vientuļnieks gribēja kā vairāk.
- Tavs zieds gan ir skaists, - viņš beidzot uzsāka runāt, - Bet tam trūkst dzīvības. Tikai dzīvība var atgriezt to, pēc kā alksti. Tikai balss var atgriezt dziesmu. Sniedz man, ko prasu, un tava meita dzīvos atkal.
Rotkalis kļuva domīgs. Roze rāmi staroja viņa pirkstos, nevainīga un daiļa kā laumes smaids. Vīrs, kuru nogurums bija padarījis divtik vecāku, nekā viņš patiesībā bija, nolika sudrabā kalto ziedu pie Vientuļnieka kājām un pameta viņa namu. Tonakt rotkalis noslīcinājās brūni rāvainā purva akacī, bet tai pašā mirklī Vientuļnieks pārvērtās par ķērpju pelēku pūķi un, izpletis ādainos spārnus, lidoja uz Ezeru, lai izpildītu, ko solījis. Viņa līkajos nagos mirgoja Mēnesstaru roze, kuras zieds bija beidzot atvēries, lai atklātu tā centrā ieslēgtu smaragdu, zaļu kā rotkaļa acis.
Pūķis ar elpu pieskārās Ezera virsmai un tad iemeta dzelmē sudraba ziedu. Ūdens novirmoja, viegla vēja saviļņots, tā dzelmē kā atbalss atmirdzēja sarkanīgs spīdums, bet, kad tas rimās, pūķis jau atkal bija pazudis nakts ēnās.
***
Rīts pienāca nemierīgs. Vējš kopš nakts bija pieņēmies spēkā, nēsājot smiltis pa ciema takām un metot oļus zem gājēju kājām. Nemiers pamazām pārņēma arī ciema iedzīvotājus. Dienas gaitās viņi devās steidzīgi, ik pa mirklim atskatoties, itin kā kāds sekotu, un runāja pusbalsī, itin kā kāds noklausītos viņu vārdus. Guļbaļķu māju sienas klusi brīkšķēja un džinkstēja logu rūtis, kā savā starpā sačukstoties. Tomēr nekas nenotika, un ļaudis pamazām sāka aizgaiņāt savas bailes, kas šķita esam bez pamata.
Drīz nāca vakars. Tas bija drēgns un pelēks, gluži rudenīgs, un krēsla bija piesūkusies gandrīz dzīva vēsuma, kas lika cilvēkiem noskurināties kā auksta ūdens aplietiem. Nelāgu nojausmu māktas, mātes paslēpa savus bērnus istabās un noliedza tiem rotaļāties ārā. Vējš plēsīgi spēlējās koku zaros, svilpodams senu dziesmiņu par laumu svētkiem, bet raižpilnie skatieni, kas izsekoja viņa deju, bija dziesmas skaistākais pavadījums. Tad gaisā ieskanējās jauna melodija, jauna balss. Tā bija doba un zema, tā lika zemei trīcēt un lopiem pēkšņā trakuma lēkmē bēgt mežā. Drīz cilvēki saprata – Ezers dzied. Tumši vibrējošā balsī tas apdziedāja visus, ko paņēmis un ko vēl ņems; tas dziedāja par zili melnām zemūdens pilīm, baltu smilti un Mēness meitu spēlēm pusnakts apmirdzētos ūdeņos... Ezers dziedāja arvien skaļāk, arvien zemāk, tā balss nomāca visu to prātus, kas dzirdēja tā dziesmu, tā nomāca visas domas, visas vēlmes, atstājot tikai vienu – doties pie Ezera. Cilvēks pēc cilvēka pameta savas mājas, lai atdotos nemīlīgajai krēslai, steigšus meklējot dziesmas avotu, līdz kamēr visi bija sapulcējušies Ezera krastā, līgani šūpojoties līdzi tā balss plūdumam, kā būdami sapņa varā. Virs viņiem koku zaros bariem vien tupēja pelēkie putni, kas kopš Tiāmas nāves nebija izdvesuši ne skaņas. Bet nu arī putni sāka dziedāt – vispirms viens, tad divi, tad jau viss pulks sasaucās juceklīgā korī, kur varēja izšķirt gan rotaļdziesmas, gan šūpļa dziesmas, gan senas un skumjas melodijas, kuras dzied tie, kas nespēj atrast ceļu mājup. Dziesmas un balsis, melodijas un atsevišķas nopūtas vijās sarežģītos rakstos pār Ezera drūmo dunēšanu, un cilvēku acis pletās arvien plašāk un tumšāk, atpazīstot putnu balsīs sen zaudētos bērnus, bet Ezera dziesmā – sen apslāpētas bailes, kas nu cēlās no tā dzelmes ar satricinošu spēku, triecot gaisā augstus, saldējošus viļņus, kas auksti brēca vienā plūdumā ar stindzinošo balsu kakofoniju. Neviens pat nebija pamanījis, ka zem kopējā skanējuma elpot sākusi vēl viena balss – klusa, ļoti klusa un maiga tā bija, un ļoti sāpīga, asins pielieta. Tā dziedāja Tiāma, ar rokām aptvērusi līko vītola stumbru, kas liecās pāri Ezera virsmai, un vaigu pieglaudusi tā tumši zaļajai mizai. Līdz ar viļņiem ūdenī kā ezerzāles kustējās viņas rudie mati, tik pat spilgti, kā agrāk, bet vakara krēslā tos varēja sajaukt ar asinīm, kas no vecām brūcēm skalotos starp viļņu putām. Kad ļaudis viņu pamanīja, bija jau par vēlu. Vītols smagi nobrakšķēja, notrīcēja un tad izliecās, stumbru iztaisnodams un tā paceldams Tiāmas augumu sev līdzi, kamēr viņa bez apstājas dziedāja, it kā nekā cita, kā vien viņas, vītola un dziesmas, uz pasaules nebūtu. Putni mežonīgos lokos riņķoja virs Ezera, vairs ne dziedādami, bet kliegdami daudzbalsīgā korī, un katrs no krastā stāvošajiem šajā neatšķetināmajā jūklī dzirdēja ko savu – niknajiem tās bija suņu gaudas, lepnajiem – pūļa smiekli, vainīgos mocīja bērnu raudas, bet nejūtīgos plosīja it viss, jo piepeši viņi bija sākuši just.
Tiāma dziedāja. Likās, ka viņa nekad nebūtu iesviesta Ezera dzelmē – vien viņas āda bija vēl mazliet baltāka, svešāda mirdzuma apstarota, tomēr ēnu pasaules bija viņu mainījušas. Viņas balss nekad nebija skanējusi tik dzidri, tik dziļi; neviens vēl nebija dzirdējis dziesmu, kas atvērtu pazemes vārtus – bet nu tā skanēja un mainīja pasauli ap sevi, kā migla ieplūstot katrā, kas negribēdams tajā klausījās, kā balts zalktis vijoties ap viņu elpu un sažņaudzot sirdis. Nāvējošs skaistums nospieda ļaudis uz ceļiem Tiāmas priekšā, kas bija pilnībā atdevusies dziesmas spēkam. Tas atņēma viņiem kustību, atņēma siltumu, atņēma balsis...
Vītols auga uz akmiņa
Sudrabiņa lapiņām,
Es gribēju vienu rauti,
Visas bira skanēdamas...
Tiāma dziedāja, vītola lapām vēja rautām birstot pār viņas seju. Nebija neviena, kas viņas dziesmu pārtrauktu. Nebija neviena, kas spētu bilst kaut vārdu. Putni virs Ezera rotaļājās ar desmitiem jaunu balsu - tās sasaucās savā starpā, lūdzot palīdzības, bet Ezera gari novērsās un neuzklausīja žēlos saucienus, kas tukšajā vakarā pazuda kā ūdenī iesviests akmens. Zeme ap Ezeru drebēja. Skaņu pārsātināta, tā atteicās turēt savā klēpī vietu, kas tās bija izauklējusi, un nu Tiāmas dzimtais ciems līdz ar visiem tā iedzīvotājiem, melnu smilšu stabiem gaisā ceļoties, iebruka Ezerā, kas ar daudziem pazemes avotiem jau sen bija izgrauzis plašus dobumus zem takām un sētām, pļavām un ganībām.
Kad garām savas ķēves mugurā atkal devās Māte Nakts, smilts jau bija nosēdusies un nu pret Mēness sudrabaino aci duļķaini vizēja Ezers, kura pretējos krastus nakts miglā pat nevarēja redzēt, tik tālu tie bija. Ūdeņi bija melni un mierīgi, bet dziļi dzelmē kā ūdenszāles līgojās ugunīgi sarkani mati, kuru deju pavadīja senatnīga, liega dziesmiņa. Pelēks putns vientulīgi laidelējās virs rāmajiem ūdeņiem un klusi dziedāja, līdz Māte Nakts pieskārās tam ar paegļa rīksti un miegs pārņēma tā balsi, ļaujot vien krist pretī ezergaru pastieptajām rokām.