Līdz ar to, varu būt atklāta. Tāpat aizmirsīsiet visu, ko esmu teikusi. Vai nesapratīsiet. Vai izliksities, ka nekā nav bijis. Jebkurā gadījumā, runājot ar šo tukšumu, vienalga jūtos uzklausīta.
Pirms dažām dienām noskatījos filmu "Jacob's Ladder". Uzskatu to par tiešām izcilu idejiskā ziņā, un B kategorijas budžeta ierobežojumu sekas tikai uzlabo tās atmosfēru. Un atmosfēra...jā, tā manī iedūrās. Filmās parasti ir grūti atainot patiesa vājprāta sajūtu, tas lielākoties sanāk samāksloti. Bet šoreiz es filmas noskaņās atradu sevi - un man tas nav nekāds atklājums vai jauna iedoma, ka kaut kas manī patiesi nav kārtībā, tomēr skatīties kā spogulī bija...hmm, jā, mazliet biedējoši. Nekad neesmu teikusi, ka es būtu absolūti bezbailīga.
Pagaidām man vēl tīri labi sanāk visu slēpt. Par to, kas manī notiek, zin tikai paši tuvākie. Bet, ja tas reiz vairs nebūs slēpjams, tad ceru, ka tai mirklī joprojām spēšu saglabāt sevī pietiekami daudz līdzsvara, lai atšķirtu pasaules.
Hmm. Ja nu tās tieši nevajag nošķirt? Bīstamas domas...