Bija savāda nakts. Caur sapņiem nemitīgi jutu, ka šie sapņi ir tiešām tikai ainas manā galvā, nekas cits, bet es guļu sastingusi savā gultā. Un Viņš mani vēroja. Sēdēja līdzās gultai, nopietns un kluss, un domīgi lūkojās manās aizvērtajās acīs. Es nespēju pamosties, lai ieskatītos viņējās. Rītam nākot apziņa gaisa un Viņš aizgāja. Tikai smarža bija palikusi, pārlieku netverama, lai to atpazītu, un drīz pazuda arī tā. Nezinu, kas Viņš ir. Zinu tikai to, ka biju es, bija nakts, bija Viņš un klusums starp mums. Skatiens tik spēcīgs, kādu cilvēkam neesmu jutusi.
Bet vēlāk nokrāsoju violetus matus un nu jūtos ar sevi apmierināta. Tieši tā man vajag izskatīties. Tieši tā vajag izskatīties, kad nakts plūst asiņu vietā.