Kāds sens eksperiments prozā - Mežs
- Padomā tik, - Viņš piebilda, aplūkojot savas rokas,- Es esmu uzziedējis!
Blakussēdētājs uzmanīgi nopētīja Viņa bālos pirkstus un vāri pasmaidīja. Lai situāciju padarītu skaidrāku ir jāpiebilst, ka Blakussēdētājs jau no laiku gala nespēja neko citu, kā tikai brīžiem vāri pasmaidīt.
- Padomā tik, nu būs brīnumi! Pat putni neticēs! – Viņš vēlreiz maigi noteica.
Putni atnāca un tomēr noticēja. Viņi bija iemācījušies bez ierunām noticēt visam, kopš bija zaudējuši spārnus. Neticība taču varēja maksāt galvas... Blakussēdētājs pārvilka roku pāri slapjajiem matiem, izšķaidīdams sīkas sviedru lāses uz visām pusēm.
- Karsta dieniņa... - elsa kāds Neredzamais, kas,šķiet, tupēja stūrī aiz skapja.
Viņš pa to laiku jau bija sācis baidīties kustēties. Ja nu ievaino trauslos pumpurus? Ja nu nodara pāri saknēm, kas jau lodāja pa grīdu, meklēdamas kādu spraudziņu, kur iespraukties... Nē, kustēties nevajadzēja un nedrīkstēja. Telpas smacīgais gaiss lēnām piesūcās ar saldenu smaržu, kas Neredzamajam attāli atgādināja bērnībā ēstas turku konfektes, tāpēc viņš sāka izjusti čāpstināties un sēkt.
- Smird pēc asinīm... Attaisiet logu! – iebrēcās viens no putniem.
Nesekmīgi. Loga vairs nebija. Viņš bija to aizsedzis ar saviem zariem un vīteņiem, kas jau bija krietni paaugušies un līda visur kur varēja un nevarēja, pat Blakussēdētājam acīs. Blakussēdētājs vāri pasmaidīja.
Viņš iegrima pārdomās kā zemē līdz krūtīm.
- Klau, - Viņš pēc brīža klusi teica – Ko jūs ar mani darīsiet, kad kļūšu par mežu? Reiz jau tam jānotiek.
Kāds nomaldījies zars augdams ietriecās sienā un izlauza tajā robainu caurumu, aizraujot līdzi Neredzamo, viņa sēkšanu un viņa salkanās konfektes. Putni saspiedās ciešāk un, lūrēdami ik pa brīdim uz Viņu, mēmi vārstīja knābjus. Blakussēdētājs nervozi trina zobus. Ar paukšķi uzziedēja kāds košs, nepārprotami indīgas sulas pilns zieds, ap kuru tūdaļ saspindza mušu mākonis. Starp biezajiem platlapu krūmiem nozibēja ruda ēna. SSsssSSSSssssSSSSSSsssssssssSSSSssssss..
Starp krūmiem skrēja un zibēja arvien vairāk rudu ēnu, zilu ēnu, brūnu ēnu...Vienu pēc otra putnus sevī ierāva apsūnojusī meža tumsa.Viņš palika viens.
- Ko gan jūs man varat padarīt? – Viņš lēni jautāja raibajām ēnām, - Es taču tagad esmu mežs...
Blakussēdētājs uzmanīgi nopētīja Viņa bālos pirkstus un vāri pasmaidīja. Lai situāciju padarītu skaidrāku ir jāpiebilst, ka Blakussēdētājs jau no laiku gala nespēja neko citu, kā tikai brīžiem vāri pasmaidīt.
- Padomā tik, nu būs brīnumi! Pat putni neticēs! – Viņš vēlreiz maigi noteica.
Putni atnāca un tomēr noticēja. Viņi bija iemācījušies bez ierunām noticēt visam, kopš bija zaudējuši spārnus. Neticība taču varēja maksāt galvas... Blakussēdētājs pārvilka roku pāri slapjajiem matiem, izšķaidīdams sīkas sviedru lāses uz visām pusēm.
- Karsta dieniņa... - elsa kāds Neredzamais, kas,šķiet, tupēja stūrī aiz skapja.
Viņš pa to laiku jau bija sācis baidīties kustēties. Ja nu ievaino trauslos pumpurus? Ja nu nodara pāri saknēm, kas jau lodāja pa grīdu, meklēdamas kādu spraudziņu, kur iespraukties... Nē, kustēties nevajadzēja un nedrīkstēja. Telpas smacīgais gaiss lēnām piesūcās ar saldenu smaržu, kas Neredzamajam attāli atgādināja bērnībā ēstas turku konfektes, tāpēc viņš sāka izjusti čāpstināties un sēkt.
- Smird pēc asinīm... Attaisiet logu! – iebrēcās viens no putniem.
Nesekmīgi. Loga vairs nebija. Viņš bija to aizsedzis ar saviem zariem un vīteņiem, kas jau bija krietni paaugušies un līda visur kur varēja un nevarēja, pat Blakussēdētājam acīs. Blakussēdētājs vāri pasmaidīja.
Viņš iegrima pārdomās kā zemē līdz krūtīm.
- Klau, - Viņš pēc brīža klusi teica – Ko jūs ar mani darīsiet, kad kļūšu par mežu? Reiz jau tam jānotiek.
Kāds nomaldījies zars augdams ietriecās sienā un izlauza tajā robainu caurumu, aizraujot līdzi Neredzamo, viņa sēkšanu un viņa salkanās konfektes. Putni saspiedās ciešāk un, lūrēdami ik pa brīdim uz Viņu, mēmi vārstīja knābjus. Blakussēdētājs nervozi trina zobus. Ar paukšķi uzziedēja kāds košs, nepārprotami indīgas sulas pilns zieds, ap kuru tūdaļ saspindza mušu mākonis. Starp biezajiem platlapu krūmiem nozibēja ruda ēna. SSsssSSSSssssSSSSSSsssssssssSSSSssssss..
Starp krūmiem skrēja un zibēja arvien vairāk rudu ēnu, zilu ēnu, brūnu ēnu...Vienu pēc otra putnus sevī ierāva apsūnojusī meža tumsa.Viņš palika viens.
- Ko gan jūs man varat padarīt? – Viņš lēni jautāja raibajām ēnām, - Es taču tagad esmu mežs...