Likantropiskās · piezīmes

Šāds skaidrojums, manuprāt, būs mazliet par šerpu. Esmu dzimusi un uzaugusi pilsētā un man nav bijis nekādas apsēstas tieksmes līst kādam virsū un ir nepatīkami, ja kāds mēģina to darīt. Kihelkonna visai trāpīgi pateica par to, ka atgriežoties no ārzemēm uzreiz krīt acīs tas kā cilvēki spiežas virsū. To parasti asāk izjūtu vai nu veikalā, rindā stāvot, aizmugurē esošajiem bieži vien kādu neizskaidrojamu iemeslu pēc ir jācenšas tev pa katru cenu uzspiesties virsū, it kā viņiem par to pienāktos kāds bonuss un, ja ne pašiem, tad vismaz kaut kā uzgrūst savus ratus. Arī sabiedriskajā transportā cilvēki, šķiet, reizēm ir gluži vai līdz nāvei izslāpuši pēc fiziskā kontakta un alkaini stīvē savas miesas pēc iespējas tuvāk tavai, pat ja pavisam blakus ir vieta, kur viņi varētu stāvēt brīvi, nevienam virsū nespiežoties. Agrāk mani tas ļoti mēdza sadusmot un es, cik vien spēju, izvairījot no kāpšanas sabiedriskajā transp. Tagad gan kaut kā vairs par to necepos. Pārgāja. Neko jau man tik briesmīgu neviens nav nodarījis un kāda jēga bojāt sev noskaņu par to, ka kāds tantuks par varītēm ir gribējis tev uzspiesties. Nu, lai jau.. Varbūt mana āda kļuvusi biezāka. Tā teikt, kas mani nenogalina, padara stiprāku :))