| ||||||
| II Baltkrievus laikam vislabāk raksturo šī anekdote: - Pa ceļu velkas divi suņi, nošņurkuši ka bail, kauli grab, mēles izkārtas. Skaties pēdīgā stundiņa klāt. Pienāk pie baltkrievu robežas, prasās iekšā. Dzīves neesot utt. Nu ielaiž robežsargs šos ar, žēl takš lopiņu... Paiet kads laiciņs, abi suņi atkal klāt. Spalva laistās, acis mirdz, taisni nenopriecāties, bet... - nu, kas ta atkal pa vainu? - prasa robežsargs - nē, tā jau nekas, bet vaukšķēt neļauj... Tādi nu viņi ir lieli bērni, kurus vadīt un pieskatīt. Un ir viņiem tā drošā stabilitāte un sociālais nodrošinājums, bet vauksķēt tā ka gribās, tā ka ne... Varbūt tādēļ lauki sakopti, mājiņas ziliem sleģīšiem noraugās no ceļmalās, viss spodrs un dzīvelīgs. Jā, bez sterilā eiroremonta un kā no bērnu dienu grāmatām, tik mīļs un dzīvelīgs. Bet cilvēki burvīgi. Visvairāk pārsteidza viens no jaunajiem māksliniekiem. Visus šos gadus glabājis mūsu pirmās izstādes katalogu, mazu lapelīti ar reprodukcijām. Runājām par tām tālajām sajūtām. Mums tas toreiz bija drīzāk joks, bet izrādās dažiem ļaudīm kaut kas līdzvērtīgs svaiga gaisa malkam, motivācija gleznot. Domāju par to visas šīs dienas, grūti saprast. Apskatījām daudz darbnīcu, daudz lieliskas mākslas. Jauki, ka viņiem vēl joprojām darbojas nolikums par to ka Mākslinieku Savienības biedri var saņemt bēniņu telpas darbnīcām ar visnotaļ izdevīgiem noteikumiem. Profesionālisms tiek atbalstīts un veicināts, ja nevaukšķ... | ||||||
comments: ir doma     |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}